Ilvija.
Marlēna,
Ziedone,
ŠODIEN PĒRK TORTI:

E-pasts:

Parole:

sdsdsdsd

JAUNUMI
Latviešu Jukolas stāsti. II daļa. Valdis. Gatis. Ieva.
Pievienots: 21 Jun 2013 || Pievienoja: Mārtiņš || Komentāri: 10 || Bookmark and Share
Turpinājums pagājušās nedēļas nogales stāstiem no Somijas. Šoreiz 2 puiši un 1 dāma dalās savos piedzīvojumos un pārdomās.

Valda stāsts:
"OKZK Spīd"-1.etaps, ar krietnu un spožu pieredzi.

"Šogad pirmais Jukolas stress tikai piedzīvots jau Tallinā, kur praktiski bijām nokavējuši prāmi un tikai mistiskas veiksmes rezultātā tikām uz tā uzlaisti. Pēc šī, vismaz kļuva skaidrs, ka tomēr līdz mežam šogad tiksim.
Mūsu kluba dāmas Venlas stafeti sāka un finišēja vareni, visām komandām sasniedzot vēsturiski augstākos rezultātus. Super dāmas!!!
Tuvojoties vakaram man pamazām sāka pieaugt adrenalīns, kas man nozīmē ka viss beidzot ir OK, esmu dzīvs un gatavs stafetei.smiley
Pirms starta biju nolēmis, ka šogad necentīšos par katru cenu tikt tuvāk peletona priekšgalam, jo pagājušajā gadā šāda taktika distances beigu daļā noveda pie "fiasko". Skrējiena pirmie punkti tika paņemti droši.

Valdis atzīmējas pirmajā TV KP

Pirmā etapa sarežģītākā daļa bija no 10.-17.kp, kuros bija daudz farstu un zaļš/relatīvi līdzens apvidus. Tajā, tad arī tika pieļautas lielākās kļūdas.
Kopumā etaps tika veikts godam, tomēr pēc tā, nepameta sajūta ka esmu uz ātruma un "zobu sakošanas rēķina" bišķi ietaupījies. Pēdējos 2km, kas bija ļoti skrienami, tomēr prasījās veikt ar paātrinošu tendenci, kas šoreiz izpalika. Kopumā kļūdās priekš Jukolas standartiem smieklīga summa: 1min 45sek.

"OKZK Spīd"  200.niekā zilajos ekrānos

Šā gada Jukola noteikti bija vienkāršākā, kādu līdzšinējā 4gadu pieredzē esmu skrējis, tomēr ar visu to, man šķita kā varens piedzīvojums, kuru katru gadu ir nepārvarama vēlme piedzīvot. Nākamgad Kuopio."


Gata stāsts:
"OKZK Spīd"-5.etaps, viens no dažiem Jukolas veterāniem.

"Tā kā pa ziemu biju cītīgi nodarbojies ar ēšanu un riepas audzēšanu, tad, protams, biju tīri priecīgs, ka pēdējā brīdī tiku pārsviests uz pensionāru etapu (īsāko un pa gaismu skrienamo).
Pēc kārtīgi ilga brauciena no Rīgas izkaifojos par piešķirto mežu dzīvošanai. Orientieristiem mežs patīk, bet ne jau nu tik ļoti lai tajā dzīvotu! Vēlāk izrādās, ka mežā dzīvot nemaz nav tik slikti, jo netraucē lielais vējš un saule arī neuzsilda telti.
Nākamajā dienā ejam ar māsu skatīties Venlas startu. Man jau tas ir ierasts skats, bet māsai redzētais rezultējas mega uztraukumā un vēders arī par redzēto izsaka savas atsauksmes. Mazliet vēlāk aizvedu nervu kamolu līdz startam trešajā etapā un pats eju pa veikaliem, kuros, visu laiku pukodamioes par to, ka viss vajadzīgais mājās jau ir, gan šogad neko nenopirku (ja neskaita garās želejkončas). Ieva nodod māsai stafeti. Es pie Aifona sēžu un skatos, ka māsai veicas tīri labi. Viņa pamanās arī ieskriet lielajā ekrānā. Laikam jūt, ka viņu filmē - pārāk jau nesteidzīgi dodas tālāk uz nākamo KP. Pēc kāda laiciņa pie pēdējā KP māsa izskrien no meža, Mārtiņš kārtīgi iebļauj, kas laikam dod papildus spēkus finiša spurtam. Pēc rezultātu nolasīšanas no meža nāk ārā viens varen laimīgs radījums (nu jau bez vēdera problēmām). Pirmā Venla/Jukola pievarēta ļoti pat veiksmīgi.
Tālāk seko tāda panīkšana līdz vīriešu startam. Pēc starta dodos uz telti. Šķiet, ka maršruts telts-sacensību centrs-telts šogad tika mērots vismaz reizes 10 (vismaz sakrājas kilometri, jo moduļa karti pēc tradīcijas neeju jau sesto gadu pēc kārtas - šitās sacensības es paņemu uz svaigumu). Liekos gulēt. Pa miegam dzirdu, ka no meža iznāk Valdis, pēc tam Mārtiņš. Drīz jānāk Andrim, kam mani jāmodina. Andris gan neatnāk. Veiksmīgi sanāk pašam pamosties. Aifons saka, ka Andris jau ārā no meža. Apģērbjos, eju uz startu - Andris vēl nav ieradies mani modināt. Startā visi sildās. Es gan stāvu un skatos Aifonā, cik tad Valters tālu ticis (šitie mači jāņem uz svaigumu). Pavisam drīz Valters jau noskrien no tiltiņa, apmet loku, paņem manu karti un es varu doties mežā.
Līdz K punktam tieku bez problēmām. Pirmais KP arī itin viegls - nolikts izcirtuma galā, lai var redzēt pa gabalu. Uz otro punktu mazliet aizeju pa kreisi līdz stigai un sanāk papildus 30 sekundes paskriet. 3. un 4.KP paņemas labi. Uz 5.KP aizeju pa daudz pa labi, kā rezultātā ieskrienu ne tur kur vajag. Ātri aptveros un ieskrienu zaļumā pēc KP. Te paliek 1:20min. No 6. līdz 10.KP viss notiek pēc plāna un nekas kļūdās netiek atstāts. 11.KP skrienu labi, bet pašās beigās izdomāju, ka vajadzētu mazliet parakt un pie paša punkta aizskrienu pa kreisi. Tur atkal viena minūtīte paliek mežā. 12. līdz 19. KP paņemas smuki - nav jau nemaz tik viegli aizskriet garām, ja uz katru KP ved taka. Skrienot uz pēdējo KP izdomāju, ka redz cik viss labi sanāk un protams noputrojos un ieskrienu apskatīties kā K punkts izskatās no šīs puses (pirms K punkta apmeklējuma likās mazliet dīvaini, ka pretī milzīgi daudz svaigu skrējēju sktrien). Līkums izmaksā 30 sekundes (nekas - vismaz Aigaram būs vairāk laika iesildīties). Tad jau lēns skrējiens finiša tiltiņā. Mārtiņš kaut ko tur fonā bļauj - vairs neatceros ko īsti, bet kaut kas laikam labs bija.

Foto: Jānis Brauns

Mazs prieciņš, ka Aigars arī izlēmis paskatīties, kā es finišēju un varu viņam nodot stafeti.

Foto: Jānis Brauns

Kopumā normāls skrējiens ar normālām kļūdām.

Mani piedzīvojumi mežā redzami šeit.
Pēcāk aizstaigāju uz dušām. Atpakaļ nākot paskatos kā Kalevan Rasti paņem pirmo vietu stafetē. Mūsu puiki turpina skriet ļoti smuki un beigās esam augstākajā līdzšinējā vietā. Protams, neizbēgami ieturam tradīcijas un Jukolu pulksten 15:04 pametam kā pēdējie no visa tā lielā bara. Žēl, ka par to balvas nedod - mēs jau trīs gadus būtu to ieguvuši. Seko garš atpakaļceļš, kura laikā sev nosolos, ka šitik garš brauciens ir pārāk lielas mocības, lai nākamgad brauktu uz Jukolu. Mājās esmu piecos no rīta. Izguļos, pamostos, secinu, ka atkal gribas uz Jukolu - dīvaini.
Paldies visiem kluba biedriem par ikgadējo kopā būšanu, joku plēšanu un visu pārējo."


Ievas O. stāsts:
"OKZK Rada", 2.etaps, sendienās - Venlas superfiniša autore.

"Šis bija pirmais gads, kad braucot uz Somijas megapasākumu, jutos puslīdz mierīgi. Labās kājas potīte gaida operāciju uzreiz pēc Jukolas, tātad skriešu, cik nu varēšu, Latvijas brīnišķīgākā kluba 2. sastāvā bez stresa un korvalola, priecāšos par visiem pārējiem un vispār izbaudīšu sacensību gaisotni pilnībā.  Ka tik ne tā! Pirmo stresiņu gan "noķērām" jau Tallinā, kad mūsu autobuss par mata tiesu paguva iespraukties prāmī, citādi Mārtiņš no Helsinku lidostas varētu braukt uz sacensību centru ar stopiem, startam nepieciešamo ekipējumu sapirkt uz vietas un varbūt pat viens skriet visus Jukolas etapus. Bet viss beidzās labi, un pēc nogurdinošā ceļa tomēr laimīgi guļam teltīs tīrītā priežu mežā, kur nav pat odu. Tikai savu nervu sistēmu gan esmu pārvērtējusi. Jo tuvāk nāk Venlas stafetes starts, jo stresaināk jūtos (kur korvalols?!). Vēl vairāk satraucos, kad Aiva atzīstas, ka viņai pirms orientēšanās mačiem vispār neesot "mandrāžas". Kāda netaisnība! Lai nesanervozētos vēl vairāk pat neeju skatīties 1. etapa startu, bet laikam jau nepalīdz arī tas, jo tad, kad tikai mazu brītiņu pēc Ilzes no meža iznesās Ilona ar asiņainu seju, es saņemu karti, dodos savā 2.etapā, nonāku līdz pirmajam kontrolpunktam, sākas kaut kas murgains. Mans EMIts neiet atzīmēšanās sistēmas ligzdā! Tā ir par šauru. Ko tas tagad nozīmē!? Nepareizs EMIts? Mēģinu visas ligzdas pēc kārtas (varbūt dažādas!smiley). Meklēju jau pat kompostieri. Uzvedība pilnīgi neadekvāta!
Jautra ainiņa visām (15-20?) garām skrienošajām konkurentēm. Beigās saprotu, ka man EMItā nav arī lapiņas, bet ieliku tak. Ak tā?! Lapiņa ir otrā EMIta pusē! Un es esmu bijusi pirms starta tik stresaina, ka nejēdzu EMItu uz rokas normāli uzlikt! Un kā izrādās, tad EMIts nav simetrisks ne vien gareniski, bet arī plakaniski. Pareizi vērsts tas daikts, protams, iesēžas sev domātā vietā bez problēmām.
1. punktā esmu pavadījusi vismaz 40-50 liekas sekundes un visticamāk ieguvusi 5-6 liekas 42. kontrolpunkta atzīmes savā finiša izdrukas lapiņā, ja tāda būtu.
Citējot Mārtiņu Vimbu: "Nesagatavotība startam!" Labi, ka viss turpmākais norit veiksmīgi, distance netipiski viegla Somijai (vismaz manā etapā), tapēc drusku žēl, ka nav vajadzīgā ātruma, bet milzīgs prieks par Aivu, kurai stipri nervi un kājas palīdz uzrādīt superlabu rezultātu.

Foto: Jānis Brauns

Un patiesībā jau visa pārējā pasākuma norise ir fantastiska. Līmenī ir gan mūsu dāmas, gan kungi. Daudzi (īpaši Valdis un Mārtiņš) pat parāda lielisku sniegumu. Vienmēr prieks atrasties starp mūsu kluba biedriem, atmosfēra izcila, līdzi jušana vienreizēja. Paldies visiem!"


Turpinājums sekos...

IlzeM , @ 21 Jun 2013, 15:04 teica:
Linkā var redzēt, kā izskatās laimīgs Jukolas finišētājs.
aivars @ 21 Jun 2013, 16:03 teica:
Hā! Tur var arī redzēt, ka OKZK 5.etaps finišē reizē ar 964.komandas 3.etapu! Un aiz muguras arī diez vai ir savādāk. Bet es morāli esmu gatavs būt tā trešā etapa vietā. Kā saka, visi reiz tur būsim. crying
Aigars @ 21 Jun 2013, 21:45 teica:
bet es (6.etaps) tajā brīdī nedaudz aiz k punkta cenšos nelaist garām Bertuku (7.etapu)
andronkuls , @ 21 Jun 2013, 22:04 teica:
Domāju, ka izceltais Ozo citāts ir godam cienījis vietu okzk.lv folkloras citātu sadaļā.
emits @ 21 Jun 2013, 22:06 teica:
Uz krekliem!
Andris @ 21 Jun 2013, 22:39 teica:
... nu ja, kopā ar - "Naktī vajag darīt nevis ātri, bet prātīgi!" laughing
Andris @ 23 Jun 2013, 01:00 teica:
Nezin, mans stāsts ir pazudis interneta plašumos... wassat
redakcija @ 23 Jun 2013, 15:40 teica:
Pacietību. Gaidām 3.daļu!
aivars @ 25 Jun 2013, 21:39 teica:
Vakar noņēmu prizmu no Ķīļu ceļa gala. Šīgada Jukola pamazām ieiet vēsturē cool
Aigars @ 25 Jun 2013, 22:25 teica:
Es jau vēl gribēju paturēt kādu nedēļu, bet labi :D
Paldies !
Pievieno savu komentāru:
Vārds:
E-pasts:(nav obligāts)
Links:(nav obligāts)
Komentārs:
Smaidiņi:
smile wink wassat tongue laughing cool sad angry crying thumb