ZIEMEĻKURZEME OK : Proza : „Ir arī augstāki kalni...”

Kazimirs.

Izidors,

ŠODIEN PĒRK TORTI:

Aizmirsu paroli

Aizvērt

PROZA

„Ir arī augstāki kalni...”

Pievienots: 18 Nov 2008 || Pievienoja: Aivars || Komentāri: 0 ||

I daļa - Uz Viklovu

Tallina un Stokholma tiktāl iedrošina „Lido zemu”, ka var bīdīt lielākus mērķus, vairs „nav bail no augstuma”. Un nākošais mērķis – Īrijas rogains Dublinas apkaimē, Viklovas kalnos. Tā kā organizatori rogaina pieteikumā solās akceptēt tikai pieredzējušus dalībniekus, e-pastā piesardzīgi atrunāju, ka mēs centīsimies problēmas nesagādāt un būt vairākus soļus no riska robežām. Bet nekas - tiekam laipni aicināti. Bet nezināmo arī mums pašiem ir vairāk kā vajag. Galu galā esam atspērušies savam pirmajam 24 stundu pasākumam, ejam iepriekš nezināmā apvidū – kalnos. Man arī ir tēma sapņiem – pirmoreiz jāīrē auto un uzreiz jābrauc pa „nepareizo” pusi.
Labu laiku iepriekš tiek pētīts un lasīts, kas tie Īrijas kalni tādi ir. Tiek ziņots par kādu pasākumu, kurā nācies iesaistīties arī glābējiem, lai miglā atrastu galīgi garām aizgājušus ļautiņus. Jautri... Kalnos esot nepastāvīgi, ātri mainošies laika apstākļi, esot kaut kādi tur midži (odi, vai mušiņas, vai tamlīdzīgi). Vārdu sakot, jautri...
Viss reiz sākas. Ar stundas kavēšanos Ryanair paceļ mūs virzienā uz šīs aviokompānijas izcelsmes un latvju finansiālo sapņu zemi.

Ilgākais lidojums līdz šim, un zem spārniem jau britu salu ugunis. Esam lielākajā līdz šim (vismaz man un Gatim) redzētajā lidostā, es dodos pētīt, kur ir Budget „desks”. Atrodu, pēc mirkļa auto atslēgas jau rokā, dodos apskatīt, kur tas auto atrodas. Pēc ierēdņa īsās instrukcijas paņemu tikai virzienu, detaļas neesmu ielāgojis. Izložņāju kaut kādu apakšzemes auto stāvvietu, atrodu pat stāvvietu ar tādu numuru, kāds ir mūsu īres auto stāvvietas numurs, taču auto nav īstais. Hmm... Eju atpakaļ, zēni jau saņēmuši somas un zvana man, kur es esot pazudis. Viena soma, tā jaunākā un gaišākā, salieta ar kaut kādu Ryanair firmas šķidrumu, kas varētu būt vai nu aviodegviela, vai kaut kāds cits tehniskais šķidrums. Nedaudz smird, bet ciešami. Ejam vēlreiz uz auto, cenšoties pētīt arī norādes. Izrādās tā ir pareizā metode, jo drīz vien stāvam pie sava Nissan. Sakrāmējam somas un krāmējamies paši. Gatis dodas uz „savu” pusi, bet nākas šoreiz to mainīt, jo „savā” pusē šoreiz ir stūre.
Varētu sākt kustēties uz viesnīcas pusi, kas atrodas kādu 5km attālumā. Lieki teikt, ka iepriekš esmu izsapņojis visas kustības uz otru pusi, bet šā vai tā pirmie mēģinājumi ātruma pārslēgšanai kustībā ir ar durvju rokturi. Nekas, nav tik traki, taču „besī” kaut kāds indikators, kurš rāda, ka kaut kas nav īsti kārtībā. Izbraucot no stāvlaukuma, pretim braucošais signalizē, paraustu plecus, viss it kā ir kārtībā. Jocīgi, bet panelis ir tumšs, nevar redzēt ātruma rādītāju, spīd tikai tas stulbais indikators, šķiet, ka kaut kas nav kārtībā ar durvīm. Nu lieki teikt, ka ceļu uz to viesnīcu esmu mācījies no galvas, gan pēc map24, gan pēc Google Earth, ir arī izdrukas. Taču jau pirmajā aplī aizrauju kaut kur citur, izbraucam cauri lidostas pievedceļiem, taču galu galā arī dabā ieraugu to, kas ir redzēts bildēs – esam uz pareizā ceļa. Atkal – pretimbraucošie signalizē – nez, te arī ir tāda ieraža par brīdināšanu? Mēģinu skatīties, kāds ir ātrums, un pēkšņi mums „ataust” paneļa gļuka cēlonis un arī pretimbraucēju uzmanība mūsu auto – nav ieslēgti uguņi... Viens otrs priecājas.
Noparkojamies viesnīcas stāvvietā. Konstatēju, ka tas indikators mums „stāstīja”, ka bagāžnieks nav tā īsti ciet. Labi, ka „neiestādījām” Īrijas zemē savu sacensību aprīkojumu. Pēc brīža jau esam savos numuros. Es vēl domāju par to, kā tas iespējams, ka viesnīcā pajautā tikai vārdu – ar to pietiek, lai ticētu – nav jārāda ne pasi, ne dzīves gājumu jāapraksta. Jocīgi. Postpadomju teritorija tomēr elpo savādāk. Piesardzīgi. Te uzreiz tāda nereālas brīvības sajūta. Numuri tiek ievērtēti no Artūra kā pietiekami ekskluzīvi esam, lai arī nav nekādi īpaši dārgie. Kamēr sagatavojamies rītdienas pasākumam – ūdeņi un ēdamais – tikmēr ir jau krietni pēc pusnakts, lai arī esam lidojumā 2 stundas „ietaupījuši”. Lai arī gultas ir iespaidīgas - var gulēt visos virzienos – tomēr nekas vairāk par vieglu bezsamaņu nesanāk. Atliek mierināt sevi ar domu, ka esmu tomēr bijis dažas stundas horizontāli un relatīvā atpūtā.
Pēc „cenā iekļautajām” brokastīm, pakojam auto un jau pa gaismu (lukturus var slēgt pēc patikas), sākam „kreisās malas” kustību kaut kādā virzienā, kas varētu būt Viklovas kalnu virziens. Lai arī ir ceļa izdrukas un norādījumi, lielāka jēga rādās būt no vietējiem ceļa rādītājiem, kuri tiešām ir „cepuri nost” līmenī. Bet – ups – iebraucam pazemes tunelī. Šķiet, ka tas iet zem Dublinas. Un jā, pēc kāda laika esam atkal saulītē un braucam pāri tiltam. Doma ir braukt dienvidu virzienā, kamēr ieraudzīsim N11. Tas arī ātri vien, pārsteidzoši ātri, ir klāt un skaidrs, ka virziens ir īstais. Pa laikam gan sajūtos ne īsti savā auto un pusē, bet iemaņas arī nāk klāt pārsteidzoši ātri. Iedomājos, ka gan jau pārāk smagus pārkāpumus nesaražošu. Svarīgi, ka auto gabarīti šķiet ļoti sajūtami. Nākamie pāris pagriezieni tiek „atkodēti” normāli un jau viennozīmīgi esam uz pareizā ceļa. Bet ceļš ir šaurs... Nu ļoti šaurs! Neskatoties uz to, ātrums tikai vietām ir ierobežots ar „50” zīmi. Ceļa malās nereti mētājas kaut kādas auto plastmasas. Skaidrs, no kurienes mūsu autiņam tās skrambas, kas arī piefiksētas īres dokumentos. Gatis, sēžot ceļa malas pusē, pa laikam iekunkstas par ekstrēmi mazo attālumu līdz akmens žogiem, es tikai mierinu, ka auto gabarīti tiek kontrolēti. Katrā ziņā visi brauc tā, kā ir atļauts, un neviens pat nemēģina apdzīt. Patīkami.
Kādus padsmit kilometrus no starta vietas apstājamies pilsētiņā Laragh, iepērkam pudeļūdeņus. Pēc brīža jau nogriežamies uz „old military road” un sākam „vilkt” kalnos. Nu, jā. Iespaidīgi, jo braucot lejā, var just, ka ausis krīt ciet. Normāli kāpumi un kritumi. Viklovas kalnu augstums ir no 200m līdz 900m virs jūras līmeņa. Līdz šim augstākais, kur esmu uzkāpis, ir Ajudags Krimā - 565 metri. Biju apzinīgs pionieris, biju Artekā, bet tas ir cits stāsts.
Pēc kāda krustojuma sāk likties, ka jau esam aizbraukuši šķērsām, taču mirklis pacietības, un kāda tilta margās karājas ilgi gaidītā zīme – sarkanbaltā prizma. Griežam iekšā lauku-meža ceļā un esam klāt. Lienam ārā, un, jā, apgriežoties ap savu asi, visapkārt var vērot mazliet atšķirīgu ainavu, nekā pierasts – kalni, akmeņi (nevis oļi, bet akmeņi) – to visu drīz vien nāksies „apmīļot” ar kājām. Tie mazie baltie punktiņi kalnu pļavās ir aitu bari, ar tām vēl nāksies daudzreiz tikties. Uz meža ceļa noparkojies vēl kāds īres auto – „Slinkums nav...” arī ir klāt. Ārzemju versijā – Ģeomafia. Divas komandas – meitenes startē 6 stundu sacensībā, Mārtiņš un Guntars – uz visu banku. Viņi beigās arī tiek pie bankas – Jāņu rītā viņiem ir rezultāts, kas tiek novērtēts ar vairākām alus pudelēm. Arī meitenes ir godalgotas 6 stundu sacensībā.
Ģērbjoties parunājos ar blakus noparkojušās komandas dalībnieci – sievieti jau pusmūžā. Viņa startē jau vairākas reizes, izrāda neizpratni – kā tas ir - „plakanais rogains”, kā es nosaucu tos, kuros esam piedalījušies līdz šim. Jautāta par bitenieka sejassargam līdzīgo masku, atbild, ka te tādi midži esot, kas īpaši nikni uzvedoties rīta pusē. Mums nekādi aizsarglīdzekļi nav. Nu, dzīvosim – redzēsim.
Laika apstākļi te tiešām tādi dīvaini. Tikko bija saule, nu jau sāk smīņāt lietutiņš. Arī mākoņi glaužas gar kalnu virsotnēm. Šobrīd var mēģināt tikai nojaust, kā tur īsti būs...
Starts ir specifisks – tiek izsniegts KP koordinātu saraksts, KP jāiezīmē kartē, jāpaplāno distance, un tad – uz priekšu, kalnos!
2007.gads. Līgo diena. „Lido zemu” sāk pirmo īsto rogainingu.