„Ir arī augstāki kalni...”
II daļa – Virs varavīksnes
Sākam prātīgi, apzinoties, ka tās vairs nav ne 6, ne 8 stundas. Pirmais KP uzrauj pirmo caurumu biksēs, jo jālien pāri dzeloņstieplēm, lai iekompostrētos. Turpmāk papirosu papīru atgādinošā kontrolkartiņa (tiek lietoti vecie, labie kompostieri) jāglabā kā acs, jo mitruma netrūkst. Un tad jau pirmais kāpums virs 100m pa celmiem un akmeņiem. Augšā gandrīz vai uzskrienam, kas nav prāta darbs, bet enerģijas vēl stipri daudz.
Līst. Uz nākamo KP aizejam diezgan ātri. Tas atrodas kaut kādos vecos pamatos milzīgā izcirtumā kalna nogāzē. Latvijas izcirtumi, salīdzinot ar šo, šķiet kā tādi mežcirtēju treniņlaukumi. Šur tur var vērot garus akmeņu krāvumus. Tie laikam veclaiku žogi, kas nodalīja zemes gabalus. Izejot no izcirtuma, ieperamies „nelielā” vējgāzē, kurai cauri tiekam pēc kādām 5 minūtēm. Pēc gājiena pa mežu atkal izcirtums, un tad jau nogāze uz strautu, kura līkumā ir nākošais KP. Nogāze tāda purvaina, kājas pa laikam iegrimst vai izslīd. Pēc KP atkal jālien augšā pa purvainu un bedrainu gravas malu. Melni, kūdraini dubļi. Tiekam uz glīta, akmeņaina ceļa. Pretim skrien blice, laikam 6-stundnieki, jo vienam ir ne vairāk, ne mazāk, kā īsas futbolbikses un jau sarkanas kājas. Brrrr...
Uz ceļa mētājas pusizdzerta enerģijas dzēriena pudele, laikam kādam izbirusi. Jāpagaršo, ko šie lieto. Baigais burbuļūdens! Bet laikam jau savu uzdevumu pilda. Ejam. Brīdi nosvārstāmies – iet pa tādu kā stigu, vai tomēr nelauzt kājas un apiet riņķi. Ejam tomēr apkārt. Vienubrīd izskatās, ka jāgriež bezceļā, caur jaunaudzi. Nu, moins! Kad izlienam no tās jaunaudzes, liekas, zinām, kā dzimst ezīši. Mugursoma vaļā, mati, drēbes – viss pilns ar skujām. Bieza gan tāda Īrijas jaunaudze. Bet vēlāk izrādās, ka „jaunaudzes” Īrijā mēdz būt vēl necaurejamākas. Ejot jau projām no KP, kļūst skaidrs, ka mazliet pasteidzāmies ielīst tajā jaunaudzē, varēja visu nokārtot vienkāršāk.
Klāt izšķiršanās brīdis. Kāpt vai nekāpt kalnā – tāds ir jautājums. Kāpums kādi 300m, virsotnē rakstīts „800m”. Viens otrs, salasījies literatūru, aizrāda par halucinācijām, kas var būt pie straujiem kāpumiem. Tagad šķiet smieklīgi, bet kad stāvi un skaties uz mākoņos ietīto virsotni, var pat mēģināt tādām blēņām tādos „augstumos” noticēt. Ejot pa ceļu uz kalna pakāji, no krūmiem izlec aita. Uz sāniem krāsas pleķis, droši vien saimnieka zīme. Kāpjot kalnā, tādas krāsainas lēkā mums apkārt. Dažas ir arī noskūtas, laikam kad kļūst pārāk noaugušas, pašas aiziet pie friziera. Nevaru iedomāties, ka kāds viņas tur 60 grādu slīpā nogāzē mēģinātu pierunāt atnākt uz kūti.
Kāpjam. Gatis, specifiskās sirdsdarbības dēļ, jūtas savādāk nekā mēs, turas mazliet nopakaļ. Tomēr lēnām rāpjamies. Jocīga sajūta, kad paskaties uz augšu un nekas nemainās – slīpa nogāze, kurai gals nav redzams. Paskatoties atpakaļ, var redzēt nelielu ezeriņu, arī dažus konkurentus, kas kā mazas skudriņas tikko sāk kāpienu. Augšā – mākonis. Uz kādas terases pāris minūtes iepauzējam. Un atkal rāpjamies. Reizēm ienāk prātā doma, ka nebūtu slikti kādu striķīti savā starpā novilkt, jo, ja sanāktu velties, tad tālu un dziļi. Bet, tfu-tfu-tfu, vēl jau spēka pietiek, un pēc kādas pusstundas kāpuma nogāze beidzot kļūst lēzena un tuvojamies akmeņu krāvumam, kurš sagaida mūs ar 100 punktiem. Esam 800m augstumā. Sīkums, bet patīkami.
Kaut kur dzirdēju, ka nokāpt esot grūtāk, nekā uzkāpt. Tagad arī zinu, ka tā ir. Sākumā jau vienkārši – tā pati lēzenā nogāze, lai arī purvaina un taciņa dubļaina un izzūdoša. Tuvojamies stāvajai nogāzei, kad pēkšņi parādās saulīte, un virs ielejas, krietni zem mums, pilnā krāšņumā iemirdzas varavīksne. ------ Taču pa šo tiltu lejā nokāpt nevarēs, jārāpjas lejā pa slideno un bedraino nogāzi. Īsta veiksme ir papardes, kas klāj visu nogāzi un dod iespēju pieturēties, lai nenoripotu lejā. Bet tur lejā, kur automašīnas atgādina mazmazītiņas krāsainas kārbiņas, gaida KP. Gaida diezgan ilgi, jo arī kāpums lejā prasa ne mazāk kā 20 minūtes un apakšā uzraksti uz horizontālēm rāda „250”. Beidzot 600m nokāpiens galā, KP „paņemts”, un izejam uz asfalta ielejā, kurai cauri skrien neliela upīte. Ir Līgo diena, līst „kā pa Jāņiem”, tāpēc neliekas ticami, ka tā kompānija, kas atbraukusi uz stāvvietu pie upītes, paliks te, lai sagaidītu jāņus. Bet ieleja ir bauda acīm. Var pavērot vismaz 300m augstu ūdenskritumu, abās pusēs iespaidīgas „sienas”. No vienas esam norāpušies, otrā jārāpjas augšā. Bet vispirms pēc nelielas pauzes un pāris kumosiem batoniņa dodamies uz KP, kas ir aiz upītes tepat ielejā. Pāri pļaviņai pienākam pie upes un ir skaidrs, ka variantu nav – vai nu liels līkums apkārt līdz tiltam, vai arī tieši pāri. Lienam pāri. Ūdens pietiekami silts un pietiekami vēss. Slapjš arī, protams. Pēc neliela brīža esam pie KP un atpakaļ pie upītes, kur jau nāk pretī kāda komanda, kas tikko forsējusi straumi. Lienam atpakaļ. Izejot uz ceļa, jūtu, ka gājiens pāri upei ir bijis ļoti tīkams manam celim. Labu laiku tas mani netraucē. Taču drīz vien atkal labprātāk kāpju kalnā, nekā eju lejup, kad celis „priecājas” par katru soli. Arī bezceļš ir kā atpūta, salīdzinot ar drūmo kātošanu pa bezgalīgu kāpumu vai kritumu.
Nākošo kalnu „ņemam” pa serpentīnu, līdz vienā brīdī šķiet, ka „jādur” cauri zaļajam uz KP klajuma stūrī augstāk kalnā. Ieduram, bet cauri neduras. Jaunaudze, ja to tā var saukt, ir augusi jau vismaz pāris desmitus gadu un augsne te laikam ir ļoti auglīga. Lienam, burtiski, uz vēdera, jo tikai pašā apakšā ir kaut kāda tukša telpa, kur nav visuresošie zari. Absolūts murgs! Bet beigās parādās kas līdzīgs vizūrstigai, un pēdējie metri uz KP jau tiek pievarēti „uz divām”. Atkal satiekam kādu komandu ar „īsbikšainajiem”. Monstri! Velkam pāri kalna korei. Uz nākamo KP varētu aiziet pa kori, bet apakša ir tāda, ka kāja pie katra otrā soļa iekrīt kaut kādās bedrēs, bet pie katra trešā – sapinas virsājā. Tāpēc lienam atkal lejā cauri mazliet šķidrākai jaunaudzei uz meža ceļu. Vēlāk esam spiesti konstatēt, ka laikam jau kartē tur nav bijis kaut kas uzzīmēts, jo pēc nelielas mētāšanās šurpu turpu pa meža ceļu, izvēlamies vienu virzienu un ejam līdz pēc laba laika „piesienamies” un soļojam pa serpentīnu lejā. Atkal līst, bet šoreiz uzpūš arī vējiņš. Sākt riktīgi „vilkt cauri”. Kādu pusstundu šie laika apstākļi krīt uz nerviem, bet vēlāk tomēr „atlaiž”. Kaut kur klaigā kaut kādi cilvēki, nē, vēlāk izrādās, ka tās ir stirnas. Bet, nezinot klaigāšanas cēloni, naktī, „rokot” varētu iekulties nepatikšanās, ja sekot šīm „balsīm”.
Nākošo 100-nieku iegūstam relatīvi vienkārši. Esam vienā no kartes stūriem. Tagad jāapliec kalns un jāsāk domāt, ko darīt pa tumsu. Lejā var redzēt ezerus un minaretu, kuram apkārt kapi. Tūrisma ceļvedī ir stāstīts, ka tas ir vecs klosteris. Mēs esam kādu 5 minaretu augstumā un ejam pa ceļu, ko sauc „Wicklow way”, un kurš ir viena no Viklovas kalnu tūrisma atrakcijām kājāmstaigātājiem. Kad jau vairs nevaru izturēt soļošanu lejup, lejup, lejup, beidzot var sākt atkal iet pa garu un lēzenu nogāzi uz izdegušu klajumu, kur jau iztālēm sānus rāda KP. Turpat netālu sēž komanda un „tankojas”. Arī mums laiks vakariņām. Izejam uz lieliem akmeņiem ieskauta ceļa, iekārtojamies un apēdam savas sviestmaizes. Sāk iestāties tumsa. Variantu nav – vai nu pa tumsu kāpt 2 virsotnēs, vai arī... Vai arī - tomēr paškritiski novērtējam savu kalnākāpēju prasmi un sākam padsmit kilometrus garo ceļu uz hash-house pusi. Augšā-lejā-augšā-lejā pa šoseju, pa miglu. Apstājamies tikai vienreiz, jo jāieeļļo ar vazelīnu sprauga starp nepārtrauktā berzē esošajām puslodēm. Turpmāk šo procesu es un Gatis veicam vienmēr un jau pirms starta. Jo nereti nākas redzēt finišējam pa kādam neieeļļotam. Pat skatīties sāpīgi...
Tādi pusaizmiguši ierodamies pie sava auto, salienam iekšā, noaujam kājas, Artūrs jau ir aizmidzis. Iekurinu mašīnu, lai uzsildītos. Mēģinām aizmigt. Man uznāk mērens drudzis, kas laikam uzmodina Gati, bet viņš ir gana smalkjūtīgs un mani no mašīnas ārā nemet. Beigu beigās, kārtējo reizi atverot acis, ir jau gaišs un var sākt rosīties uz otro – rīta cēlienu.