ZIEMEĻKURZEME OK : Proza : "Lido zemu" pirmais čempis

Ziedonis.

ŠODIEN PĒRK TORTI:

Aizmirsu paroli

Aizvērt

PROZA

"Lido zemu" pirmais čempis

Pievienots: 24 Nov 2009 || Komentāri: 0 ||

„Lido zemu” otrais starts - apetīte rodas ēdot - jau ir uz 6 stundām – 2006.gada rogaininga čempionātā, ko rīko Guntars Mankus un Raimonds Lapiņš pie Zebrus ezera. Kā jau čempionātā, galvenā sacensība notiek diennakts ilgumā, taču mums ar Gati tikko kā 4h ir bijis stipri pietiekami. Tāpēc ar bažām raugāmies pat uz tām 6 stundām. Nu jau esam savu „krutuma” līmeni pacēluši neredzētos augstumos – iegādāta mugursoma un tautā sauktā „plauša”, kurā var ieliet 3l ūdens. Par to, ka tajā ūdenī mēdz šo to arī šķīdināt, mēs vēl nezinām. Kaut kādas spēkbarības tiek tirgotas arī starta teritorijā, taču mēs neesam gatavi eksperimentiem šādā brīdī. Mēs startam gatavojamies savdabīgi, mēģinot atcerēties nesen Tautas rogainingā redzētos paraugus – banāns, jogurts, bet savu ideju un galveno „triecienbumbu” – RedBull skārdeni taupām pirmsstartam. Tā ir pēdējā reize, kad lietots šāds enerdžaizers, kurš pēc ne pārāk ilga laika ar uzviju paņem sevi atpakaļ... Mugursomā tiek ieliktas arī pāris kaut kāda „cukurūdens” pudeles, šokolādes batoniņi. Beigās soma nepieredzējušai mugurai vairs neliekas pārāk viegla. Pirmais to stiept apņemas jaunākais komandas dalībnieks. Tuvojas starts, apkārt redzami vēl daži pagaidām neeksistējošā OKZK, bet jau mums ļoti pazīstami orientieristi un arī rogaininga pulveri apostījuši cilvēki. Aigars (tikko no Šveices daudzdienām), Ivars un Imants veido vienu komandu, Harijs un Ieva arī iet savā ne jau pirmajā, bet, kā vēlāk izrādās, laikam pagaidām pēdējā „tīrajā” rogainingā. Lai arī 6 stundas, tās izvērtās ļoti, ļoti skarbas...

Tiek izdalītas kartes, sākam plānot. Mēģinām minēt, cik lielu attālumu spēsim veikt, uz kuru pusi doties, kur lielākā punktu summa salasīsies. Izskatās, ka Pokaiņu mežs ies secen, virziens uz Īles sanatorijas pusi izskatās vērtīgāks. Saplānojas tīri laba summa, arī viens dzirdināšanas punkts ir pa vidu. Nu, jā... Cilvēks domā, ... Pienāk viens no organizatoriem ar fotoaparātu un nosaka: „Komerciālā špionāža”. Mēs paceļam savas rūpju pilnās sejas un zīmējam tālāk, mēģinot ar lineālu arī saprast, ko esam sazīmējuši. Tas laikam tas „īstais” Raimonds Lapiņš, kurš ir pasaules čempions. Tā par rogainingu sāk veidoties priekšstats kā par vienu no demokrātiskākajiem pasākumiem – čempioni un iesācēji – visi ir vienlīdz cienījami sacensību dalībnieki, labi paziņas, draugi.
Un tad jau arī starts. Protams, skrienam. Man, bez uzkabes, - kas nekaiš. Komandai ir viena SI karte, taču jāturas kopā. Pirmais mūsu izvēlētais KP paugurā turpat netālu no starta, dalībnieku bariņš viennozīmīgi rāda, kur tas meklējams. Pirmie 3 punkti savākti. Rādās, ka pamatā varēsim pārvietoties pa ceļu, vismaz sākumā. Nu jau pirmais riksītis pārgājis, sākam pāriet uz ātru soli. Nākamajā paugurā uz KP jau sastopamies ar kritalām, briksnīti, Gatis saka, lai neskrienu kalnā. Sākums, gribās, varu, mugursoma nav jānes... Uz nākošo KP izskatās tomēr, ka būs mazliet bezceļš, kamēr atradīsim meža celiņu. Bet brikšņi un slapjums un mazliet sāk vilkt, laikam, uz Pokaiņu pusi. Tāpēc, kad izejam atklātā vietā, jāmēģina saprast, kur tad īsti esam izlīduši. Saprotam. Lai arī neesam tālu no viena 10-nieka, galīgi izlemjam, ka uz to neiesim, jo izskatās, ka tas ir kaut kādā grāvju labirintā un nav skaidrs, cik laiku tur noliksim. Kā vēlāk stāsta kolēģi, esot gājuši ūdenī līdz krūtīm. Uzķeram meža celiņu uz KP kāda ezeriņa krastā, ejam. Pēkšņi Gatis sāk mest cilpas un atgaiņāties, taču par vēlu – lapsene ir „nokompostrējusies”. Arī vēlāk dažas manām, taču šis incidents ir pēdējais un ar ne pārāk lielām sekām.
Tīri sakarīgi uzorientējamies uz 9 punktus vērtu KP skaistā vecā mežā. Ceļš uz nākošo, 8-nieku, ir skaidrs, taču tā beigas ievelk pamatīgā pāraizaugušā izcirtumā pastāvā nogāzē. Pavelkam mazliet pa neīsto stigu, atgriežamies, atrodam īsto pauguriņu īstajā stigā. Uz nākošo KP nemēģinām nogriezt stūri, bet ejam pa stigu. Beigās gan iznāk pārbaudīt 2 ieplakas, taču vienā, īstajā, KP, protams, ir. Un smukajā karjeriņā nu ir klāt mana stundiņa – mugursoma pārceļo uz maniem pleciem. Oho! Pavisam cita nevēlēšanās skriet! Taču zem kājām ceļš un jāmēģina turēt kaut kādu tempu. Atkal KP aizaugušā izcirtumā un paugurā. Vispirms vēl nākas pārvarēt grāvi. Taču pagaidām mums neviens nav stāstījis par visādiem gadījumiem un mēs cenšamies atrast iespēju nelīst dziļāk par potītēm, ja vispār. Aizejam garām atpūtas bāzei pie ezera, un apēdam pa batoniņam, uzdzerot „cukurūdeni”. Mani tas priecē arī sakarā ar mugursomas svara samazināšanos.
Uz nākošo KP ieejam sakarīgi – pa samanāmu taku vai meža ceļu. Izskatās, ka pa to varētu iet arī ārā. Griežam uz grāvi, kur vajadzētu būt KP, taču grāvja nav un noietais attālums liek mainīt virzienu. Kaut kāds vadātājs tomēr mūs uzved tieši virsū īstajam grāvju sazarojumam. Un šķiet pirmo reizi arī redzam, ka rogainings nozīmē arī ziloņtakas. Varam iet atpakaļ uz lielceļu. Kaut kāds neredzams spēks liek man iet pa priekšu, un pārliecinoši ievelku mūs nevis uz celiņa, bet kaut kādā purvā, kura, šķiet, tajā virzienā nu nekādi nevajadzēja būt. Bet purvs ir īpaši „smeķīgs” – sagāzti koki, ciņi, no kuriem nokāpjot, atpakaļ var arī neuzkāpt. Bet virziens šķiet pareizs, atpakaļ iet – stulbi, lamādamies uz purvu un uz mani, velkam pāri. Turpat jau tā purva mala ir, bet tikt līdz tai ir tik neiespējami... Tiekām, tomēr. Apkārt apgājuši būtu divreiz mazākā laikā, bet pārāk daudz tur zaudēts nav. Tālāk līdz Īles sanatorijai un 10 punktiem kalnā aiz tās ved plats grantenieks. „Ai, kājas tik vieglas, bet tomēr nenes.” Ja pārāk daudz mēģināt skriet, klāt būs krampji, un tas ir vakars. Tāpēc neriskējam to vakaru sastapt pusceļā.
Pēc KP sākam otro distances pusi. Apēdam vēl pa batoniņam, taču kārtīgi izskalot zobus vairs nesanāk. „Plauša” pasaka „pst-pst-pst” un, ejot garām Īles kapsētai, iestājas atbilstošs noskaņojums. Laiks ir bezcerīgi sutīgs, un izskatās, ka iecerēto dzirdināšanas punktu varam paņemt tikai tad, ja esam gatavi finišēt vispār bez punktiem, nopietni pārtērējot laiku. Tātad - mierīgi un prātīgi, cerot kaut kur to dzeramūdeni varbūt dabūt. Taču – kur nu, mierīgi un prātīgi – taciņu, kas, iespējams, kādreiz ir bijusi zem vairs neesošas elektrolīnijas, biezajā zālē atrast neizdodas, un lēnām pinamies pa to, līdz tiekam atkal uz ceļa, pa kuru gan ilgi iet nesanāk, jo atkal jāsāk meklēt grāvju sazarojums kaut kur džungļos. Atrodam diezgan viegli, bet tālāk atkal seko laušanās cauri zālei pāri galvai – Gatis varonīgi cērt ceļu, kamēr pēkšņi esam pie tiltiņa pāri upei, no kuras dzert tomēr neesam gatavi, un izvēles priekšā: pa kreisi iesi – lielus punktus un dzeramūdeni dabūsi, bet, droši vien nokavēsi finišu; pa labi iesi – viss pārējais. Ko nu vairs – jāvelk uz māju pusi. Ne pārāk tālu, taču džungļos un grāvjos, laimīgi neaizejam garām vēl 10-niekam. Tad jau izcirtums un it kā normāls meža ceļš. Ja mēģināt paskriet, varbūt var vēl cerēt uz kādu lieku punktu, taču... Kājas man kaut kā sāk uzvesties neatkarīgi no manas gribas, kura liek tās pārcelt pāri saknēm un zariem, bet tas notiek ne uz katru mēģinājumu. Tāpēc par skriešanu visai ķēmīgā stilā var domāt tikai pa gludu ceļu, kurš par laimi drīz vien parādās kopā ar nākamo problēmu. Gata izvēle kritusi uz nepareiza piegriezuma apakšbiksēm, kā rezultātā no tām viņš atvadās visai brutālā veidā. Turpmāk problēmas ar starpvaigu telpas berzi esam viennozīmīgi risinājuši, lietojot kādu senu anekdotisku līdzekli – vazelīnu. Domas par vēl vienu 10-nieku atkrīt, kad ieejam uz vienu 7 punktus vērtu KP un atgriežamies uz ceļa. I attālums paliels, i bezceļš rēgojas, i kājas tūlīt „izbeigsies”, ja vien slāpes nepiebeigs pirmās. Un, kad ar mobilā telefona kameru fotografējamies pie KP Vipēža tuvumā, esmu tuvu izmisīgam solim doties pie ezera un dzert.

Taču karte rāda kādu iespēju iegriezties turpat esošajās mājās un nenomirt no slāpēm. Izdodas! Saimniekdēls laipni atvēl akas pakalpojumus, mēs nedaudz pareklamējam pasākumu un rogainingu kā tādu. Esmu atkal hidratējies un laimīgs! Lai arī līdz finišam „pa tukšo” jāvelkas vēl vairāki kilometri. Un vairs nav svarīgi, ka klajuma vietā uz kartes redzama bieza egļu jaunaudze dabā (karte kopumā ir absolūti tradicionāla „zaļā” rogaininga karte ar normālu rogaininga precizitāti). Bez liekiem riskiem, pa labiem un skaidri saskatāmiem ceļiem tuvojamies finišam, apcerot to, ko gribējām, bet neiespējām. Pašās beigās mūs vēl apdzen kāda dāmu komanda, kas vēlāk finišā nobrīnās, ka mēs pie nolasīšanas esam pirmie (laikam tomēr atradām iespēju finišā ieiet „īsāk”). Viss! Tik noguruši vēl neesam bijuši nekad. Bet esam finišā, neesam nokavējuši, neesam pēdējie, ko vēl var vēlēties. Var vēlēties paēst, kas arī vairs nav viegli, jo ir viegls reibonis un jāsaņemas, lai paēstu garšīgās pusdienas. Kājas, protams, ir nomītas lupatās, bet ir paciešams.

(foto rogaining.lv)

Harijs Ievu iznes no meža, kā viņš pats raksturo savas komandas finišu, kopā ar 36 soda punktiem par pārtērēto laiku. Toties Aigaram, Ivaram un Imantam izdodas gandrīz paraugfinišs – nokavētas tikai 6 sekundes. Taču 2 soda punkti nemaina neko, viņi ir otrie savā (arī mūsu) grupā.

(foto rogaining.lv)

Vēl ir šampanietis uzvarētājiem, bet mums – mājupceļš. Vakarā, redzot, ka sāk līt, mēģinām iztēloties, kas notiek sacensību teritorijā, bet sevi tur vēl nespējam ieraudzīt. Varbūt kādreiz... Bet tagad, pēc 3 gadiem un daudz, daudz noietiem kilometriem dažādās malās, šī, pirmā čempja, „filma” joprojām ir ļoti krāsaina, un, ja ne katrs, tad katrs otrais solis kaut kur zem vairākiem nomainītiem kāju nagiem vēl sajūtams.