Monta.
Tince,
Silva,
ŠODIEN PĒRK TORTI:
Zig - ZagPROZA
Suk Turis Baisais
Pievienots: 14 Dec 2009 || Pievienoja: Mārtiņš || Komentāri: 1 ||
Neliels pastāsts par to, kā pavadīju 2009.g. 13.decembra vakaru laikā starp 17:42:00 un 20:11:08 vietā, kur vadātāji klaiņo.
Katram sava distance, tas, lai interesantāk.
Starts – nu nekādu līdzjutēju spiegšanu nemanu. Sākumā grūti saskatīt distances uzdruku uz kartes, bet tas jau man ar „traucēto krāsu redzi” tā ik pa laikam gadās. Jau pirms starta blakus stāvošā Gata leģendu lapiņā salīdzinu, ka viņam arī pirmais ir 37. Tas labi, jo Gatim ir gaisma – Betija. Kad saprotu kartē, kur tas 37. atrodas, ir skaidrs, ka mierīgi jātipina riņķī pa taku. Jāsāk taču prātīgi!
Katram sava distance, tas, lai interesantāk.
Starts – nu nekādu līdzjutēju spiegšanu nemanu. Sākumā grūti saskatīt distances uzdruku uz kartes, bet tas jau man ar „traucēto krāsu redzi” tā ik pa laikam gadās. Jau pirms starta blakus stāvošā Gata leģendu lapiņā salīdzinu, ka viņam arī pirmais ir 37. Tas labi, jo Gatim ir gaisma – Betija. Kad saprotu kartē, kur tas 37. atrodas, ir skaidrs, ka mierīgi jātipina riņķī pa taku. Jāsāk taču prātīgi!
Sākam ar Gati skriet uz augšu pa taku, viņš kaut ko žēlojas, ka andronkuls tomēr liekt skriet pret kalnu. Pārējie džeki jau pie K punkta ierauj kaut kur pa labi, tur, kur purvs priekšā. Nu lai veicas… Krustojumā kalna galā saminstinos, jo šite man jau pagājušajā gadā bija tikšanās ar SB (šeit un turpmāk SB – Suk Turis Baisais). Ok viss kārtībā, Gatis mazliet pa priekšu un jau laicīgi rauj pa labi, es vēl paskrienu pārliecināties, ka taciņa pagriežas un tad arī pa labi uz nogāzi, pa to lejā un jau redzams purviņš, Gatis tikko atzīmējies, kaut kur no purva puses nāk kaut kādi rēgi ar lukturiem. Nu, fū, vismaz sākums ir ok.
Nākamais – 40., nekāda dižā padoma nav – pēc virziena pa nogāzi jātiek līdz pļaviņām un jāpiesienas. Pirms grāvīša viens rēgs ar lukturi izrādas aigars, kas sauc, lai uzmanās – ka tur dzeloņdrātis. Nezinu, man nav. Pļava, uzreiz saprotu, kur esmu, tepat pa kreisi cauri zaļumam, jābūt punktam – jā, jau spīd. „O, forši – karte precīza, laikam ja būs labi, un vadātājs būs atkāpies”. Aiz muguras paliek pāris rēgi ar lukturiem, laikam rok. „
Nu tad tagad uz 42.! Pa pļavas malu, tad pa ceļu un taciņu, jānoķer izcirtums un sākums aizaugušajai stigai, pa to uz pļavas stūri un tālāk jau elementāri. Viss ok, taka ir, pārskrienu graviņai, pauguru izcirtumā apskriešu pa otru pusi, jo zinu, ka izcirtumi šeit ir elle. Apskrienu, aiz muguras nāk atkal tie rēgi ar lukturiem. Priekšā grāvītis, ok, tam pāri un jāvelk pa kreisi, lai tiktu uz stidziņas. Hmm, nogāze, aizgāzta, nu ne uz priekšu, ne atpakaļ, labi, pavilkšu vēl uz priekšu un kur būs tīrāks iešu asāk pa kreisi, stidziņas sākumam esmu noteikti jau garām. Nu jau uz priekšu ir jālien. Priekšā tāds kā grāvītis. Hmm, kaut kas nepasē. Ā iespējams šis, kas te priekšā no purviņa. Labi, tam pār un pretējā nogāzē augšā, tur būs taciņa, pa to arī varēs izvilkt uz pļavu. Jā, nogāze stāva un zaļa. Jau ir grūti. Kāpju augšā. Tā, kas tas?! Ceļš, asfalta. Pīī!
MV-SB 0:1
Esmu iznācis uz asfalta ceļa apmetot skaistu loku, jo ejot pa nogāzi kārtējo reizi nepiefiksēju kompasu. Un purviņu-grāvīti, kas iet lejā paralēli ceļam noturēju par atzarojumu. Trūkst vārdu. Kārtējo reizi sajūta par to, kas notiek, kad met stiklu pret betonu. Tā, ko tālāk, jācīnās līdz galam. Gals, tai mirklī gan bija vēl ļoti tālu…
Vēlreiz pa šausmīgi zaļo iet negribas, tāpēc paskrienu vēl uz priekšu pa asfaltu, un iešu iekšā gar grāvīti, tad pāri pusklajumam, un tad pa pretējās puses zaļo augšā uz pļavu. Skaidrs, ka rēgi visi ir prom un es šeit esmu viens. Tālāk lielu pārsteigumu nav – zaļais tiešām ir zaļš, ļoti zaļais – ļoti zaļš, un pilnīgi neticamā kārtā (ņemot vērā iepriekšējos notikumus) izdodas trāpīt ap 20 m no pļavas stūra. Tālāk jau vienkārši – gar pļavas malu uz stūri, tur kaut kādi atkritumi, tiem cauri, lejā purvs, slapjš, kaut kur brienu, punktu atrodu veiksmīgi, cik nu veiksmīgi tas var būt pēc 15:46 etapa laika ;-). Aiz muguras parādās rēgs ar lukturi, kas vēlāk izrādās haris. Tātad ir kāds, kam ir bijis vēl trakāk. Neticami.
Droša padoma, kā tikt uz 4.-46 nav, izšķiros apiet purvu pa kreiso malu. Pa ceļu skrienam paralēli ar hari, bet tiekot zaļajā viņš pazūd. Aizskrien, respektīvi. Es laužos, eju, rāpoju pa vējgāzēm. Apakšā vietām ūdens. Grāvi nofiksēju, precizēju virzienu, eju gar nogāzi, viss it kā liekas labi. Nav vairs tik labi, kad esmu punkta rajonā. Tur jau ir 2 rēgi ar lukturiem, viens no tiem ir Gatis. Nu tik saprotu, ka andronkuls šo KP ir ielicis IZCILI jaukā vietā – ejot no lielā purva, protams, netrāpu. Pakonsultējamies ar gati, kas kuram meklējams, izrādās abiem viens. Nav. Ok, šitā nebūs, jo redzamība nekāda, reljefs nenolasās, to mazo purviņu arī neredzu. Jāņem no paugura vai celiņa Z. Celiņš ir, aizskrienu līdz krustojumam – droša vieta. Tur jau ar līdzīgu problēmu, šķiet, cīnās haris. Paņemu virzienu, pa ceļam nofiksēju ieplaciņu, nu tad jau tūlīt būs – pieprecizēju virzienu, jābūt! Nav. Ir tikai gatis, kas patrulē. Nav ne tā deguna, ne purviņa, nekā. Tā nu es tur ganos mēģinot 20x20 metros atrast distances 4. KP (kopā ir 24 !), kad aizvadītas jau 38(!) minūtes, līdz Gatis ir punktu atradis – turpat 15 m attālumā un uzsauc man. Labi, ka tā!
MV-SB 0:2
Uz piekto skriešu prātīgi. Gatis aiziet pa priekšu. 5.-47 ir ieplakā, ko apmeklēju gatavojot TP kausu. Pat mazliet atceros kā tur izskatījās. Tas dod cerības. Pa ceļu, tad pa taciņu, kaut kur priekšā spīdinās Gatis. No taciņas pēc virziena. Ieplaka taču izteikta. Tiesa, smalkais zīmējums pazūd jau metrus 50 no taciņas. Ir viss kaut kas cits, tikai ne tas, kas kartē. Gatis paņem savējo punktu, bet es pat nepiegājis tam klāt zinu, ka manējais tur nav. Izskrienu pie ceļa. Jauki! Gatis vēl prom skrienot nokliedz, ka tas esot tālākais ceļš. Nē, nu forši, ka tālākais! Skaidrs, ka esmu jau krietni garām. Par laimi ātri attopos, kur atrodos un ņemu punktu vēlreiz no otras puses. Sanāk iziet tieši caur to KP (49.), kurš bija vajadzīgs Gatim, bet nu vismaz ir pārliecība, ka manējais (47.) arī tepat aiz kalniņa otrās daļas būs. Jā - ieplaka ir un mazliet pa kreisi arī KP. (Te parādās doma, ka kāds (kādi?) par mani ņirgājas ;-) ) Atkal esmu kādas 3 minūtes nevajadzīgi uzmetis. Tā arī īsti nesaprotu, kur ganījos iepriekš. Laikam jau pagāju garām ieplakas ZR ieejai gar galu, to nepamanot.
MV-SB 0:3
Uz sesto – izskatās vienkārši – pa takām. Tas man tagad vajadzīgs, jo pēc 3 KP (ne)-ņemšanas vajadzētu atgūt ticību sev. Pa takām, gan arī gandrīz izmaucu ārā no kartes pie pašas tās malas. Par laimi, uzreiz attopos un esmu atpakaļ „uz pareizā ceļa”. Pirms punkta saminstinos, jo šķiet, ka zaļā nogāze īsti neatbilst tam, ko redzu dabā, arī sakņu šķiet vairāk. Un atkal, skaidri zinu, ka esmu punkta rajonā, bet nevaru konstatēt kura ir īstā sakne. Zem kājām ūdens un kritalas, jālien pāri sakritušiem zariem un kokiem. Besis ir klāt. Tā nu es tur grozos, mēģinot saprast, kur sākas purvs, kur ir saknes, vai tas ūdens jau ir grāvis vai tikai vienkārši ūdens. Beidzot kaut kā tomēr saprotu, kur ir tā sakne un arī punkts tur ir. Nepārliecinoši.
Uz septīto eju pa taisno. Tagad skatos, ka varēja jau arī mazliet apliekt, bet tur atkal zaļums. Un ir jau piegriezies ložņāt pa vēja sagāztām eglēm un citām šausmām. Pa pusei brienot pa purvu, pa pusei lēkājot pa vēja nogāztajām eglēm, esmu ticis pāri purvam, redzu lielu sakni un no tās uz augšu arī akmeni. Neticami – beidzot atkal viens KP, ko izdodas atrast „normāli”. (Te vietā aivara un andronkuļa disputs par to vai orientējoties KP tiek „ meklēti” vai „apmeklēti”. Suk Turī – viennozīmīgi – KP tiek meklēti.) Šis varbūt bija izņēmums, to izdevās „apmeklēt”.
MV-SB 1:3
Uz astoto (76.) viss iet tā pārāk parasti – laužos un lienu pa zaļu nogāzi, kur varētu trenēt kādus NATO spēkus. Lai tad lēkā pāri visiem tiem stumbriem krustu šķērsu! Kaut kur priekšā atkal redzu rēgu ar lukturi. Purviņu atrodu labi, nonācis vietā, kur jābūt KP, sākumā to nemanu, bet uzstājīgi paliekot tur, kur tam jābūt, tas apžēlojas un tomēr parādās. Kārtējais andronkuļa KP, kas uzlikts „tepat jābūt” stilā.
Ceļš uz 9.KP izskatās vienkāršs, tikai uzrāpjoties pie pirmā no izcirtumiem ir skaidrs, ka tie atkal nebūs nekāda dieva dāvana. Šis laikam papildus reibeklībām zem kājām ir aizaudzis ar jaunām riebeklībām cilvēka augumā – avenāji, vai kas nu tie tādi. Atkal jālaužas un jācīnās, lai vispār tiktu uz priekšu. Par laimi, mazu gabaliņu var pieveikt pa traktora risām. Nonākot otrajā izcirtumā, vietā kur varētu būt KP – pretējā pakalnā redzu vairākus rēgus ar lukturiem. Tie gan pazūd, tiklīdz es tuvojos. Un tuvojos es patiešām lēni. Uzkāpis kalniņā, kur jābūt sedlienei, apjūku, jo nekādu izteikto sedlieni nemanu, kaut esmu diezgan drošs, ka esmu nonācis pareizi. (Reti jau gan ir savādāk ;-)) Tā nu es patipinu uz vienu pusi (pa kreisi – pārliecinos, ka tiešām esmu pareizi, jo ir pauguriņš un priekšā jau redzu klajumu un slēpošanas trasi) tad paeju atpakaļ. Tepat jābūt! Un izrādās ka ir arī. Rūpīgi iebāzts trījstūrveida žagaru krāvumā. Pīīīī! Vo, tev, sedliene! ;-)
Diezgan ilgi svārstos, ko iesākt ar ceļu uz 10.-45. Beigās nolemju, ka gribas arī mazliet paskriet, ne tikai līdz un rāpot. Iešu pa slēpošanas trasi līdz ceļam, tad nogriezīšu stūri uz lielo ceļu un no tā gar grāvi pa pauguriņu iekšā. Variants paņemt 45. no purva puses man šķiet tik nereāls, ka tūlīt aizdzenu šīs dumjās domas. Viss iet gludi, var paskriet. Skriet ir forši. Ātruma un azarta gan nav. Ir skaidrs, ka jācīnās, lai tiktu līdz galam. Nez kāpēc šķiet, ka grūtākais ir garām. Nu nez! Pie 45. pieeju eleganti, pat nobrīnos, kā tik veikli trāpu. Tāpēc: MV-SB 2:3 Te uzrodas atkal rēgi ar lukturiem, kāds nāk arī no purva puses, lai žēlīgs dievs!
Ārā nākot no 45. gan atkal sapinos gan meistarībā, gan kritušajos kokos, krītu, apdauzos un saduru augšstilbu. Viens no rēgiem ir Ilze, otrs – nenosakāms okzk kreklā. Moš Alvita?
Pa ceļu, pa ceļu, tad pa sānceļu un gar nogāzi uz 11.-79. KP, kas ir taureņa centrālais. Tāds ir plāns. Pa sānceļu aizskrienu par tālu, nākas nošķērsot purvu brienot, ir gan dziļš, gan auksts. Kalnā, kur mans 16., spīd lukturīši. Man līdz 16. vēl tālu… Izdodas saskaitīt ielokus, noturēt virzienu, izlauzties cauri kritalām, nošķērsot graviņu un apbrīnojami trāpīt tieši punktā. Tur ir vēl kāds, bet tagad neatceros vairs kas tas bija. Varbūt Andris.
Arī uz 12. (80.) un 13. (83.) viss nolasās apbrīnojami labi, un atkal atgriežas doma, ka laikam grūtākais ir aiz muguras. Bez tam esmu apvidū, kur sanāca ņemt nost punktus TP-2009. Un liekas, ka te viss zināms.
Un tad seko-kārtējais izmisums. No 13. uz 14. (84) izeju optimisma pilns, jo vispār man tradicionāli patīk „taureņi”, kur precīzi jāorientējas un attālumi nav lieli. Izeju pēc virziena, atkal, protams, ir kaut kādi zaļumi pa ceļam, bet lūk, arī purviņš – tad tik nogāzē augšā, būs vēl viens purviņš, nevar saprast tā kā ir izcirtums, tā kā nav. Bet nu labi, te jau nav tālu, nav ko iespringt uz detaļām. Zinu to lielo izcirtumu – tur gar malu celiņš un stūrī jābūt punktam. Izcirtums ir, dīvaini, otrs purvs nebija. Bet virziens ir, jādiebj tik kalnā augšā uz stūri. Stūris ir, tepat jābūt ieplakai. Hmm, ir baigā nogāze. Dīvaini, izcirtums, tā kā savādāks, nekā tas lielais, ko zinu no TP kausa. Ā, nu varbūt kaut kas piecirsts klāt. Nē, kaut kas nav. Kur ellē es esmu? Jau tagad ir skaids, ka ir vismaz MV-SB 2:4
Nav arī tā pievešanas ceļa gar malu. Grozu karti, stāvu, neko nesaprotu. Dzirdu, ka pa ceļu brauc mašīnas. Izmisums. Jau tagad ir skaidrs, ka atkal SB ir klāt! Aizeju uz izcirtuma malu, aizvien nesaprotot, kur esmu, Nu nav tādas vietas TAJĀ izcirtumā. Ir kaut kāds izvešanas ceļš. Garām – pretējā virzienā aizskrien kāds rēgs ar lukturi. Es aizvien nezinu, kur atrodos. Labi, ja arī mēģinājumi noorientēt karti neko nedod, iešu pa izvešanas ceļu, līdz sapratīšu, kur atrodos. Sliktākajā gadījumā iziešu uz lielā ceļa, kur bija TP starts. Paeju, paeju, un beidzot atpazīstu vietu, kur dalās celiņi, kas ieiet izcirtumā. Tagad viss skaidrs, vairs nedomāju, kur es biju, tagad tik jāpaņem punkts un tad uz „taureņa” centru. Pievešanas ceļš beidzas, ir arī stūris, pareizais, tagad tepat pa labi jābūt ieplakai. Hmm, ir pēdas, ir purvs. Ā, velns, esmu aizgājis pa kriesi jau lejā pie purviņa. Nu, pīīīī, kaut kāds. Šitai vietā tas lops – SB dzīvo, jo šeit es arī pirms TP mainot SI staciju gaišā dienas laikā aizgāju garām. Nu labi- vēlreiz izcirtuma stūris, un tagad cieši pēc virziena, ieplaka ir, pa labi ir arī KP!
Moins – zīmīgs etaps – 12:50! Vajadzētu kādās 3 minūtēs, droši vien noskriet
Viennozīmīgi: par šādu gājienu SB jāsaņem 2 punkti: MV-SB 2:5, nu un ja kartes izdrukā vēl pilnai laimei ir divi 14. Tas jau arī par kaut ko liecina. Turpat netālu ir tie žīdu kapi un vēl otri kapi. Vienvārdsakot – ja vēlies sajust SB pieskārienu – tālu nav jāmeklē. (tikai vakarā es sapratu, ka biju sākumā citā izcirtumā ;-))
Nu labi, tagad gan tā mierīgi, cik nu spēks vairs ir - uz taureņa centru (15.-79.). Tā arī ir – izdodas labi, pa taisno, gar purviņu (jau pazīstamo), pāri iežmaugai, pa celiņu uz sakni un punktā iekšā.
Nākamais 16.-87. šķiet vienkāršs, jo tuvu pie punkta ir elektrolīnija. Pēc virziena ejot pretīm nāk haris. Tātad vēl kāds tomēr ir mežā. Elektrolīnija – ok, tepat pāri un uz „plaukta” jābūt ieplakai ar KP. Tā, tā, tā… Nu nav, protams. Paskatos kartē – laikam mazliet uz augšu. Nē, nav arī uz augšu. Labi, nu jau esmu par augstu, iešu pa nogāzīti lejup, ieiešu tieši punktā. Kā tad! Kas tev deva, zīmēts tāds zaļums, neko tādu nemanu, klajuma arī nav, nav nekā! Ir tikai nogāze un viss. Ne plaukta, ne ieplakas. Nu mugrs, kaut kāds! Nu cik var rakt! Pagrozos vēl un punkts atrodas. Tā arī nesapratu, vai viņš vienkārši neizauga ar visu ieplaku vietā, kur es jau biju iepriekš!
MV-SB 2:6
Tagad jādodas uz 17.-85. nolemju iet gar nogāzi un aiz elektrolīnijas „pacelties pāri” mugurai, lai trāpītu vajadzīgajā garenajā ielokā. Kādu brīdi plosos pa zaļo nogāzi, tad ceļos uz augšu, pārveļos mugurai un tagad mazliet uz priekšu, vajadzētu iezīmēties ieloka sākumam. Neiezīmējas, bet tieši pretīm 5 m attālumā no eglīšu biezeņa smaida KP. Nestādos priekšā, kā es šo atkal būtu atradis, ka nebūtu „iekāpis” viņā.
MV-SB 3:6
Trešā atgriešanās „taureņa” centrā ir tik daudz apgrūtinoša, cik maz ir atlicis spēka kāpelēt augšā, lejā. Tomēr sekmīgi nošķērsoju graviņu, un tur jau viņš ir – pieglaudies celmam ielokā. Nu tad trešoreiz pīkstulīgais kontakts ar 79. un uz jaunām tālēm – kas ta' nu te vairs atlicis!
Ceļš uz 19.-88. nav ne viegls, ne patīkams. Lejā, augšā, lejā, augšā, lejā, iegāžos purvā, iestiegu, ar vienu kāju virs ceļa, apkārt jau ledutiņš uz ūdens. Labi - kāju izvelku, bet jūtu, ka ikros parādās krampju priekstvēstneši. Tas no futbola un aukstā ūdens ;-). Tad atkal augšā, pāri šausmīgajam izcirtumam, kur kāds optimists bija izpļāvis atvases, lejā pa šausmīgi zaļu šķēršļu joslu un esmu pieklumburējis pie purviņa. Tagad tik gar tā kreiso malu un būšu pie stidziņas, kur arī jābūt objektam ar KP. Nofiksēju stidziņas sākumu, paeju pa to, nekādu objektu neredzu, nu jau esmu garām. Nu kas notiek! Labi eju atpakaļ, jo KP jābūt pie pašas nogāzes. Tfu – šitas krupis, mazs betona stabelis, protams, ar visu KP. ;-). Šai mirklī nez kāpēc ienāk galvā tekstiņš no senas mazgājamo līdzekļu reklāmas, par altdorfu un noiendorfu, kur vieni jau svin, bet citi vēl tikai berž pannas. Jā, nez kāpēc tagad un šeit…
20.-94. ir masīvā pie starta. Zaļā, ar purviņiem, ielociņiem. Pirms tam gan vēl jāuzrāpjas līdz man jau pazīstamajam asfalta ceļam. Ok, tas nu ir, tagad jāiet iekšā, tā īsti jau gan nevaru pateikt, kur precīzi esmu uz ceļa. Bet nu labi - iešu tik, tad redzēs. Tas ko redz ir izcirtums, skaidrs – vajag pa kreisi. Izcirtums te paliek lielāks un priekšā purvs. Tas labi – skaidrs kur esmu, tad tik gar izcirtuma maliņu, un pa ieloku gar purviņu punktā iekšā. Gar maliņu ir kaut kādi čakšņi atkal, nu jau vairs tikai lēnām eju. Ir purviņš, viens, tad otrs pie kura KP, bet zinu, ka tas nav mans, jo tas ir pārāk viegli pieejams ;-). Manējais ir augstāk, pa ieloku, lai vēl varētu pakāpelēt pār eglēm, un tur jau viņš spīd, arī pie purviņa, kas izveidojies ieloka augšdaļā. Viltnieks tas andronkuls, salicis uz paralēlajiem. ;-)
Ir jāsakopo spēki, lai varētu daudzmaz cienīgi izskriet caur treniņa centru. Ceļā satieku Andri, kurš jau finišējis, viņš kaut ko nosaka a la „O. Mārtiņš!”, bet man nav spēka atbildēt: „O, Andris!”. Tagad tikai īsti ieskatos, kur ir uzlikts 21.-97 kp. Šausmas! Visprecīzāk vietu raksturotu: NEKURIENE. Takas sākumu atrodu, jo tur ir finiša stacija ;-). Pa taku tieku pāri grāvim, te gar purviņu jāiet pēc virziena. Tomēr, jau noejot no takas ir skaidrs, ka man nav ticības tam, ko es daru. Protams, skatos kompasā kā traks, bet nu tas nepalīdz. Purviņš izrādās slapjš, apliecu to pa kreiso pusi, jūtu pat kā reljefs iet uz augšu, te nu pie kontūras un uz divu zaļo robežas + purviņa malā jābūt punktam. Kas tev deva! KP nav, domāju, ka esmu pareizā vietā, bet nav. Pariņķoju, KP pretīm neskrien, situāciju sazīmēt tā, kā sazīmēts kartē nevaru. Izskrienu uz pļavas, nofiksēju tās līkumu, ņemu virzienu, eju vēlreiz. Nav. Tikmēr tepat 150 m attālumā, šautuvē ļaudis omulīgi sarunājas pie ugunskura, smejas, spīdina lukturīšus, virina auto durvis, priecājas, analizē distancē pieļautās kļūdas, droši vien arī padzeras… un uzēd kaut ko. Visu atraduši, distanci pabeiguši. Tepat, cauri šiem krūmiņiem. Nez kāpēc atkal iedomājos par altdorfu un noijendorfu…Izeju vēlreiz līdz purviņam, tad atrodu bedri, kas ir tieši uz aplīša malas, paņemu virzienu, pēc teorijas te jābūt ne vairāk kā 30 metriem. Nu nav, velns ar ārā. Ir pat smuka maliņa, kur man šķiet mainās no zaļa uz ļoti zaļu, pat egle, a tur blakām jau alkšņi. Arī grunts tā kā mainās uz mitrāku. Paeju vēl 5 soļus, un re – vai tiešām? Tomēr šis punkts eksistē! Urrā!
MV-SB 3:7
Pateikt, ka spēka nav, nozīmē nepateikt neko. Bet jāskrien (jāklunkurē) ir pa pļavas malu augšup, aiz muguras atstājot altdorfas līksmās čalas un apmierinātos smieklus. Apņemos, ka uz 22.-101. iešu pa pļavu, lai kaut mazliet pataupītu sev ložņāšanu pa krūmiem un kritalām. Viss ir gludi, lai arī lēni, ir pļavas stūris, ir virziens, ir acis izdurt kārojoši krūmi un grāvītis ar punktu 4 m no manis pa labi. Dīvaini, bet šis pat nesagādā iepriecinājumu. Laikam, jau nav vairs pat spēka priecāties.
Ceļš uz 23.-105. ir, manuprāt, pēdējā vieta, kur SB vēl var parādīt savu baiso vaigu un cepures nagu. Piespiežu sevi rūpīgi sekot kompasam, izlavierēju caur dīķīša-purviņa, purviņa un purviņa labirintu, pāreju pāri sedlienei, apliecu purva galu, kur pamanu kāda priekšgājēja pēdas, pakāpjos vienā zaļā paugurā un nu jau man priekšā ir lielā nogāze uz kuras jābūt āri punktam. Tagad tikai uzmanīgi! Kāpju augšup, vislaik sekojot kompasam. Ir punkts, bet uzreiz redzu, ka nav mans, jo šis ir uz pauguriņa. Manējam jābūt ielokā. Apstājos, ieskatos kartē un saprotu, kas šis ir par pauguriņu, jāpagriež mazliet pa labi. Pagriežu, atkal jau kaut kādi šķēršļi. Tā – ieloks ir, te jābūt – nav. Nu ir jābūt! Aplaižu acis un lukturi uz riņķi – jā – tomēr ir. Pieplacis zemei, slēpjas, nelietis!
Atlikušo gabaliņu līdz 24-100. un finišam noskrienu bez starpgadījumiem. Paskriet vēl var, bet diez ko raiti tas nevedas. Sākotnējais optimisms ir noplacis.
Atzīmējoties finišā saprotu, ka man pamatīgi salst kājas, šausmīgi gribās padzerties, ēst un gulēt.
Lielākā daļa pārējo jau ir aizbraukuši. Daži padevušies. Sajūta tāda, ka esi skrējis uz pilsētas centrālo laukumu, cerībā ieraudzīt ceļojošo cirku, bet īsi pirms tavas ierašanās, cirks aizbraucis… Ar visu altdorfu…
p.s. Un andronkuls vēl uz izdrukas uzrakstījis – ATCERIES-SUKTURIS ATGRIEŽAS! Man liekas, ka viņš vienkārši VISLAIK IR AR TEVI!
p.p.s Prieks par Valdi, kuru sakūdīju uz šo pasākumu, un kurš pirmoreiz skrienot naktī un darot to uzreiz Suk Turī, spēja finišēt un sakās to darīt vēl.
Nākamais – 40., nekāda dižā padoma nav – pēc virziena pa nogāzi jātiek līdz pļaviņām un jāpiesienas. Pirms grāvīša viens rēgs ar lukturi izrādas aigars, kas sauc, lai uzmanās – ka tur dzeloņdrātis. Nezinu, man nav. Pļava, uzreiz saprotu, kur esmu, tepat pa kreisi cauri zaļumam, jābūt punktam – jā, jau spīd. „O, forši – karte precīza, laikam ja būs labi, un vadātājs būs atkāpies”. Aiz muguras paliek pāris rēgi ar lukturiem, laikam rok. „
Nu tad tagad uz 42.! Pa pļavas malu, tad pa ceļu un taciņu, jānoķer izcirtums un sākums aizaugušajai stigai, pa to uz pļavas stūri un tālāk jau elementāri. Viss ok, taka ir, pārskrienu graviņai, pauguru izcirtumā apskriešu pa otru pusi, jo zinu, ka izcirtumi šeit ir elle. Apskrienu, aiz muguras nāk atkal tie rēgi ar lukturiem. Priekšā grāvītis, ok, tam pāri un jāvelk pa kreisi, lai tiktu uz stidziņas. Hmm, nogāze, aizgāzta, nu ne uz priekšu, ne atpakaļ, labi, pavilkšu vēl uz priekšu un kur būs tīrāks iešu asāk pa kreisi, stidziņas sākumam esmu noteikti jau garām. Nu jau uz priekšu ir jālien. Priekšā tāds kā grāvītis. Hmm, kaut kas nepasē. Ā iespējams šis, kas te priekšā no purviņa. Labi, tam pār un pretējā nogāzē augšā, tur būs taciņa, pa to arī varēs izvilkt uz pļavu. Jā, nogāze stāva un zaļa. Jau ir grūti. Kāpju augšā. Tā, kas tas?! Ceļš, asfalta. Pīī!
MV-SB 0:1
Esmu iznācis uz asfalta ceļa apmetot skaistu loku, jo ejot pa nogāzi kārtējo reizi nepiefiksēju kompasu. Un purviņu-grāvīti, kas iet lejā paralēli ceļam noturēju par atzarojumu. Trūkst vārdu. Kārtējo reizi sajūta par to, kas notiek, kad met stiklu pret betonu. Tā, ko tālāk, jācīnās līdz galam. Gals, tai mirklī gan bija vēl ļoti tālu…
Vēlreiz pa šausmīgi zaļo iet negribas, tāpēc paskrienu vēl uz priekšu pa asfaltu, un iešu iekšā gar grāvīti, tad pāri pusklajumam, un tad pa pretējās puses zaļo augšā uz pļavu. Skaidrs, ka rēgi visi ir prom un es šeit esmu viens. Tālāk lielu pārsteigumu nav – zaļais tiešām ir zaļš, ļoti zaļais – ļoti zaļš, un pilnīgi neticamā kārtā (ņemot vērā iepriekšējos notikumus) izdodas trāpīt ap 20 m no pļavas stūra. Tālāk jau vienkārši – gar pļavas malu uz stūri, tur kaut kādi atkritumi, tiem cauri, lejā purvs, slapjš, kaut kur brienu, punktu atrodu veiksmīgi, cik nu veiksmīgi tas var būt pēc 15:46 etapa laika ;-). Aiz muguras parādās rēgs ar lukturi, kas vēlāk izrādās haris. Tātad ir kāds, kam ir bijis vēl trakāk. Neticami.
Droša padoma, kā tikt uz 4.-46 nav, izšķiros apiet purvu pa kreiso malu. Pa ceļu skrienam paralēli ar hari, bet tiekot zaļajā viņš pazūd. Aizskrien, respektīvi. Es laužos, eju, rāpoju pa vējgāzēm. Apakšā vietām ūdens. Grāvi nofiksēju, precizēju virzienu, eju gar nogāzi, viss it kā liekas labi. Nav vairs tik labi, kad esmu punkta rajonā. Tur jau ir 2 rēgi ar lukturiem, viens no tiem ir Gatis. Nu tik saprotu, ka andronkuls šo KP ir ielicis IZCILI jaukā vietā – ejot no lielā purva, protams, netrāpu. Pakonsultējamies ar gati, kas kuram meklējams, izrādās abiem viens. Nav. Ok, šitā nebūs, jo redzamība nekāda, reljefs nenolasās, to mazo purviņu arī neredzu. Jāņem no paugura vai celiņa Z. Celiņš ir, aizskrienu līdz krustojumam – droša vieta. Tur jau ar līdzīgu problēmu, šķiet, cīnās haris. Paņemu virzienu, pa ceļam nofiksēju ieplaciņu, nu tad jau tūlīt būs – pieprecizēju virzienu, jābūt! Nav. Ir tikai gatis, kas patrulē. Nav ne tā deguna, ne purviņa, nekā. Tā nu es tur ganos mēģinot 20x20 metros atrast distances 4. KP (kopā ir 24 !), kad aizvadītas jau 38(!) minūtes, līdz Gatis ir punktu atradis – turpat 15 m attālumā un uzsauc man. Labi, ka tā!
MV-SB 0:2
Uz piekto skriešu prātīgi. Gatis aiziet pa priekšu. 5.-47 ir ieplakā, ko apmeklēju gatavojot TP kausu. Pat mazliet atceros kā tur izskatījās. Tas dod cerības. Pa ceļu, tad pa taciņu, kaut kur priekšā spīdinās Gatis. No taciņas pēc virziena. Ieplaka taču izteikta. Tiesa, smalkais zīmējums pazūd jau metrus 50 no taciņas. Ir viss kaut kas cits, tikai ne tas, kas kartē. Gatis paņem savējo punktu, bet es pat nepiegājis tam klāt zinu, ka manējais tur nav. Izskrienu pie ceļa. Jauki! Gatis vēl prom skrienot nokliedz, ka tas esot tālākais ceļš. Nē, nu forši, ka tālākais! Skaidrs, ka esmu jau krietni garām. Par laimi ātri attopos, kur atrodos un ņemu punktu vēlreiz no otras puses. Sanāk iziet tieši caur to KP (49.), kurš bija vajadzīgs Gatim, bet nu vismaz ir pārliecība, ka manējais (47.) arī tepat aiz kalniņa otrās daļas būs. Jā - ieplaka ir un mazliet pa kreisi arī KP. (Te parādās doma, ka kāds (kādi?) par mani ņirgājas ;-) ) Atkal esmu kādas 3 minūtes nevajadzīgi uzmetis. Tā arī īsti nesaprotu, kur ganījos iepriekš. Laikam jau pagāju garām ieplakas ZR ieejai gar galu, to nepamanot.
MV-SB 0:3
Uz sesto – izskatās vienkārši – pa takām. Tas man tagad vajadzīgs, jo pēc 3 KP (ne)-ņemšanas vajadzētu atgūt ticību sev. Pa takām, gan arī gandrīz izmaucu ārā no kartes pie pašas tās malas. Par laimi, uzreiz attopos un esmu atpakaļ „uz pareizā ceļa”. Pirms punkta saminstinos, jo šķiet, ka zaļā nogāze īsti neatbilst tam, ko redzu dabā, arī sakņu šķiet vairāk. Un atkal, skaidri zinu, ka esmu punkta rajonā, bet nevaru konstatēt kura ir īstā sakne. Zem kājām ūdens un kritalas, jālien pāri sakritušiem zariem un kokiem. Besis ir klāt. Tā nu es tur grozos, mēģinot saprast, kur sākas purvs, kur ir saknes, vai tas ūdens jau ir grāvis vai tikai vienkārši ūdens. Beidzot kaut kā tomēr saprotu, kur ir tā sakne un arī punkts tur ir. Nepārliecinoši.
Uz septīto eju pa taisno. Tagad skatos, ka varēja jau arī mazliet apliekt, bet tur atkal zaļums. Un ir jau piegriezies ložņāt pa vēja sagāztām eglēm un citām šausmām. Pa pusei brienot pa purvu, pa pusei lēkājot pa vēja nogāztajām eglēm, esmu ticis pāri purvam, redzu lielu sakni un no tās uz augšu arī akmeni. Neticami – beidzot atkal viens KP, ko izdodas atrast „normāli”. (Te vietā aivara un andronkuļa disputs par to vai orientējoties KP tiek „ meklēti” vai „apmeklēti”. Suk Turī – viennozīmīgi – KP tiek meklēti.) Šis varbūt bija izņēmums, to izdevās „apmeklēt”.
MV-SB 1:3
Uz astoto (76.) viss iet tā pārāk parasti – laužos un lienu pa zaļu nogāzi, kur varētu trenēt kādus NATO spēkus. Lai tad lēkā pāri visiem tiem stumbriem krustu šķērsu! Kaut kur priekšā atkal redzu rēgu ar lukturi. Purviņu atrodu labi, nonācis vietā, kur jābūt KP, sākumā to nemanu, bet uzstājīgi paliekot tur, kur tam jābūt, tas apžēlojas un tomēr parādās. Kārtējais andronkuļa KP, kas uzlikts „tepat jābūt” stilā.
Ceļš uz 9.KP izskatās vienkāršs, tikai uzrāpjoties pie pirmā no izcirtumiem ir skaidrs, ka tie atkal nebūs nekāda dieva dāvana. Šis laikam papildus reibeklībām zem kājām ir aizaudzis ar jaunām riebeklībām cilvēka augumā – avenāji, vai kas nu tie tādi. Atkal jālaužas un jācīnās, lai vispār tiktu uz priekšu. Par laimi, mazu gabaliņu var pieveikt pa traktora risām. Nonākot otrajā izcirtumā, vietā kur varētu būt KP – pretējā pakalnā redzu vairākus rēgus ar lukturiem. Tie gan pazūd, tiklīdz es tuvojos. Un tuvojos es patiešām lēni. Uzkāpis kalniņā, kur jābūt sedlienei, apjūku, jo nekādu izteikto sedlieni nemanu, kaut esmu diezgan drošs, ka esmu nonācis pareizi. (Reti jau gan ir savādāk ;-)) Tā nu es patipinu uz vienu pusi (pa kreisi – pārliecinos, ka tiešām esmu pareizi, jo ir pauguriņš un priekšā jau redzu klajumu un slēpošanas trasi) tad paeju atpakaļ. Tepat jābūt! Un izrādās ka ir arī. Rūpīgi iebāzts trījstūrveida žagaru krāvumā. Pīīīī! Vo, tev, sedliene! ;-)
Diezgan ilgi svārstos, ko iesākt ar ceļu uz 10.-45. Beigās nolemju, ka gribas arī mazliet paskriet, ne tikai līdz un rāpot. Iešu pa slēpošanas trasi līdz ceļam, tad nogriezīšu stūri uz lielo ceļu un no tā gar grāvi pa pauguriņu iekšā. Variants paņemt 45. no purva puses man šķiet tik nereāls, ka tūlīt aizdzenu šīs dumjās domas. Viss iet gludi, var paskriet. Skriet ir forši. Ātruma un azarta gan nav. Ir skaidrs, ka jācīnās, lai tiktu līdz galam. Nez kāpēc šķiet, ka grūtākais ir garām. Nu nez! Pie 45. pieeju eleganti, pat nobrīnos, kā tik veikli trāpu. Tāpēc: MV-SB 2:3 Te uzrodas atkal rēgi ar lukturiem, kāds nāk arī no purva puses, lai žēlīgs dievs!
Ārā nākot no 45. gan atkal sapinos gan meistarībā, gan kritušajos kokos, krītu, apdauzos un saduru augšstilbu. Viens no rēgiem ir Ilze, otrs – nenosakāms okzk kreklā. Moš Alvita?
Pa ceļu, pa ceļu, tad pa sānceļu un gar nogāzi uz 11.-79. KP, kas ir taureņa centrālais. Tāds ir plāns. Pa sānceļu aizskrienu par tālu, nākas nošķērsot purvu brienot, ir gan dziļš, gan auksts. Kalnā, kur mans 16., spīd lukturīši. Man līdz 16. vēl tālu… Izdodas saskaitīt ielokus, noturēt virzienu, izlauzties cauri kritalām, nošķērsot graviņu un apbrīnojami trāpīt tieši punktā. Tur ir vēl kāds, bet tagad neatceros vairs kas tas bija. Varbūt Andris.
Arī uz 12. (80.) un 13. (83.) viss nolasās apbrīnojami labi, un atkal atgriežas doma, ka laikam grūtākais ir aiz muguras. Bez tam esmu apvidū, kur sanāca ņemt nost punktus TP-2009. Un liekas, ka te viss zināms.
Un tad seko-kārtējais izmisums. No 13. uz 14. (84) izeju optimisma pilns, jo vispār man tradicionāli patīk „taureņi”, kur precīzi jāorientējas un attālumi nav lieli. Izeju pēc virziena, atkal, protams, ir kaut kādi zaļumi pa ceļam, bet lūk, arī purviņš – tad tik nogāzē augšā, būs vēl viens purviņš, nevar saprast tā kā ir izcirtums, tā kā nav. Bet nu labi, te jau nav tālu, nav ko iespringt uz detaļām. Zinu to lielo izcirtumu – tur gar malu celiņš un stūrī jābūt punktam. Izcirtums ir, dīvaini, otrs purvs nebija. Bet virziens ir, jādiebj tik kalnā augšā uz stūri. Stūris ir, tepat jābūt ieplakai. Hmm, ir baigā nogāze. Dīvaini, izcirtums, tā kā savādāks, nekā tas lielais, ko zinu no TP kausa. Ā, nu varbūt kaut kas piecirsts klāt. Nē, kaut kas nav. Kur ellē es esmu? Jau tagad ir skaids, ka ir vismaz MV-SB 2:4
Nav arī tā pievešanas ceļa gar malu. Grozu karti, stāvu, neko nesaprotu. Dzirdu, ka pa ceļu brauc mašīnas. Izmisums. Jau tagad ir skaidrs, ka atkal SB ir klāt! Aizeju uz izcirtuma malu, aizvien nesaprotot, kur esmu, Nu nav tādas vietas TAJĀ izcirtumā. Ir kaut kāds izvešanas ceļš. Garām – pretējā virzienā aizskrien kāds rēgs ar lukturi. Es aizvien nezinu, kur atrodos. Labi, ja arī mēģinājumi noorientēt karti neko nedod, iešu pa izvešanas ceļu, līdz sapratīšu, kur atrodos. Sliktākajā gadījumā iziešu uz lielā ceļa, kur bija TP starts. Paeju, paeju, un beidzot atpazīstu vietu, kur dalās celiņi, kas ieiet izcirtumā. Tagad viss skaidrs, vairs nedomāju, kur es biju, tagad tik jāpaņem punkts un tad uz „taureņa” centru. Pievešanas ceļš beidzas, ir arī stūris, pareizais, tagad tepat pa labi jābūt ieplakai. Hmm, ir pēdas, ir purvs. Ā, velns, esmu aizgājis pa kriesi jau lejā pie purviņa. Nu, pīīīī, kaut kāds. Šitai vietā tas lops – SB dzīvo, jo šeit es arī pirms TP mainot SI staciju gaišā dienas laikā aizgāju garām. Nu labi- vēlreiz izcirtuma stūris, un tagad cieši pēc virziena, ieplaka ir, pa labi ir arī KP!
Moins – zīmīgs etaps – 12:50! Vajadzētu kādās 3 minūtēs, droši vien noskriet
Viennozīmīgi: par šādu gājienu SB jāsaņem 2 punkti: MV-SB 2:5, nu un ja kartes izdrukā vēl pilnai laimei ir divi 14. Tas jau arī par kaut ko liecina. Turpat netālu ir tie žīdu kapi un vēl otri kapi. Vienvārdsakot – ja vēlies sajust SB pieskārienu – tālu nav jāmeklē. (tikai vakarā es sapratu, ka biju sākumā citā izcirtumā ;-))
Nu labi, tagad gan tā mierīgi, cik nu spēks vairs ir - uz taureņa centru (15.-79.). Tā arī ir – izdodas labi, pa taisno, gar purviņu (jau pazīstamo), pāri iežmaugai, pa celiņu uz sakni un punktā iekšā.
Nākamais 16.-87. šķiet vienkāršs, jo tuvu pie punkta ir elektrolīnija. Pēc virziena ejot pretīm nāk haris. Tātad vēl kāds tomēr ir mežā. Elektrolīnija – ok, tepat pāri un uz „plaukta” jābūt ieplakai ar KP. Tā, tā, tā… Nu nav, protams. Paskatos kartē – laikam mazliet uz augšu. Nē, nav arī uz augšu. Labi, nu jau esmu par augstu, iešu pa nogāzīti lejup, ieiešu tieši punktā. Kā tad! Kas tev deva, zīmēts tāds zaļums, neko tādu nemanu, klajuma arī nav, nav nekā! Ir tikai nogāze un viss. Ne plaukta, ne ieplakas. Nu mugrs, kaut kāds! Nu cik var rakt! Pagrozos vēl un punkts atrodas. Tā arī nesapratu, vai viņš vienkārši neizauga ar visu ieplaku vietā, kur es jau biju iepriekš!
MV-SB 2:6
Tagad jādodas uz 17.-85. nolemju iet gar nogāzi un aiz elektrolīnijas „pacelties pāri” mugurai, lai trāpītu vajadzīgajā garenajā ielokā. Kādu brīdi plosos pa zaļo nogāzi, tad ceļos uz augšu, pārveļos mugurai un tagad mazliet uz priekšu, vajadzētu iezīmēties ieloka sākumam. Neiezīmējas, bet tieši pretīm 5 m attālumā no eglīšu biezeņa smaida KP. Nestādos priekšā, kā es šo atkal būtu atradis, ka nebūtu „iekāpis” viņā.
MV-SB 3:6
Trešā atgriešanās „taureņa” centrā ir tik daudz apgrūtinoša, cik maz ir atlicis spēka kāpelēt augšā, lejā. Tomēr sekmīgi nošķērsoju graviņu, un tur jau viņš ir – pieglaudies celmam ielokā. Nu tad trešoreiz pīkstulīgais kontakts ar 79. un uz jaunām tālēm – kas ta' nu te vairs atlicis!
Ceļš uz 19.-88. nav ne viegls, ne patīkams. Lejā, augšā, lejā, augšā, lejā, iegāžos purvā, iestiegu, ar vienu kāju virs ceļa, apkārt jau ledutiņš uz ūdens. Labi - kāju izvelku, bet jūtu, ka ikros parādās krampju priekstvēstneši. Tas no futbola un aukstā ūdens ;-). Tad atkal augšā, pāri šausmīgajam izcirtumam, kur kāds optimists bija izpļāvis atvases, lejā pa šausmīgi zaļu šķēršļu joslu un esmu pieklumburējis pie purviņa. Tagad tik gar tā kreiso malu un būšu pie stidziņas, kur arī jābūt objektam ar KP. Nofiksēju stidziņas sākumu, paeju pa to, nekādu objektu neredzu, nu jau esmu garām. Nu kas notiek! Labi eju atpakaļ, jo KP jābūt pie pašas nogāzes. Tfu – šitas krupis, mazs betona stabelis, protams, ar visu KP. ;-). Šai mirklī nez kāpēc ienāk galvā tekstiņš no senas mazgājamo līdzekļu reklāmas, par altdorfu un noiendorfu, kur vieni jau svin, bet citi vēl tikai berž pannas. Jā, nez kāpēc tagad un šeit…
20.-94. ir masīvā pie starta. Zaļā, ar purviņiem, ielociņiem. Pirms tam gan vēl jāuzrāpjas līdz man jau pazīstamajam asfalta ceļam. Ok, tas nu ir, tagad jāiet iekšā, tā īsti jau gan nevaru pateikt, kur precīzi esmu uz ceļa. Bet nu labi - iešu tik, tad redzēs. Tas ko redz ir izcirtums, skaidrs – vajag pa kreisi. Izcirtums te paliek lielāks un priekšā purvs. Tas labi – skaidrs kur esmu, tad tik gar izcirtuma maliņu, un pa ieloku gar purviņu punktā iekšā. Gar maliņu ir kaut kādi čakšņi atkal, nu jau vairs tikai lēnām eju. Ir purviņš, viens, tad otrs pie kura KP, bet zinu, ka tas nav mans, jo tas ir pārāk viegli pieejams ;-). Manējais ir augstāk, pa ieloku, lai vēl varētu pakāpelēt pār eglēm, un tur jau viņš spīd, arī pie purviņa, kas izveidojies ieloka augšdaļā. Viltnieks tas andronkuls, salicis uz paralēlajiem. ;-)
Ir jāsakopo spēki, lai varētu daudzmaz cienīgi izskriet caur treniņa centru. Ceļā satieku Andri, kurš jau finišējis, viņš kaut ko nosaka a la „O. Mārtiņš!”, bet man nav spēka atbildēt: „O, Andris!”. Tagad tikai īsti ieskatos, kur ir uzlikts 21.-97 kp. Šausmas! Visprecīzāk vietu raksturotu: NEKURIENE. Takas sākumu atrodu, jo tur ir finiša stacija ;-). Pa taku tieku pāri grāvim, te gar purviņu jāiet pēc virziena. Tomēr, jau noejot no takas ir skaidrs, ka man nav ticības tam, ko es daru. Protams, skatos kompasā kā traks, bet nu tas nepalīdz. Purviņš izrādās slapjš, apliecu to pa kreiso pusi, jūtu pat kā reljefs iet uz augšu, te nu pie kontūras un uz divu zaļo robežas + purviņa malā jābūt punktam. Kas tev deva! KP nav, domāju, ka esmu pareizā vietā, bet nav. Pariņķoju, KP pretīm neskrien, situāciju sazīmēt tā, kā sazīmēts kartē nevaru. Izskrienu uz pļavas, nofiksēju tās līkumu, ņemu virzienu, eju vēlreiz. Nav. Tikmēr tepat 150 m attālumā, šautuvē ļaudis omulīgi sarunājas pie ugunskura, smejas, spīdina lukturīšus, virina auto durvis, priecājas, analizē distancē pieļautās kļūdas, droši vien arī padzeras… un uzēd kaut ko. Visu atraduši, distanci pabeiguši. Tepat, cauri šiem krūmiņiem. Nez kāpēc atkal iedomājos par altdorfu un noijendorfu…Izeju vēlreiz līdz purviņam, tad atrodu bedri, kas ir tieši uz aplīša malas, paņemu virzienu, pēc teorijas te jābūt ne vairāk kā 30 metriem. Nu nav, velns ar ārā. Ir pat smuka maliņa, kur man šķiet mainās no zaļa uz ļoti zaļu, pat egle, a tur blakām jau alkšņi. Arī grunts tā kā mainās uz mitrāku. Paeju vēl 5 soļus, un re – vai tiešām? Tomēr šis punkts eksistē! Urrā!
MV-SB 3:7
Pateikt, ka spēka nav, nozīmē nepateikt neko. Bet jāskrien (jāklunkurē) ir pa pļavas malu augšup, aiz muguras atstājot altdorfas līksmās čalas un apmierinātos smieklus. Apņemos, ka uz 22.-101. iešu pa pļavu, lai kaut mazliet pataupītu sev ložņāšanu pa krūmiem un kritalām. Viss ir gludi, lai arī lēni, ir pļavas stūris, ir virziens, ir acis izdurt kārojoši krūmi un grāvītis ar punktu 4 m no manis pa labi. Dīvaini, bet šis pat nesagādā iepriecinājumu. Laikam, jau nav vairs pat spēka priecāties.
Ceļš uz 23.-105. ir, manuprāt, pēdējā vieta, kur SB vēl var parādīt savu baiso vaigu un cepures nagu. Piespiežu sevi rūpīgi sekot kompasam, izlavierēju caur dīķīša-purviņa, purviņa un purviņa labirintu, pāreju pāri sedlienei, apliecu purva galu, kur pamanu kāda priekšgājēja pēdas, pakāpjos vienā zaļā paugurā un nu jau man priekšā ir lielā nogāze uz kuras jābūt āri punktam. Tagad tikai uzmanīgi! Kāpju augšup, vislaik sekojot kompasam. Ir punkts, bet uzreiz redzu, ka nav mans, jo šis ir uz pauguriņa. Manējam jābūt ielokā. Apstājos, ieskatos kartē un saprotu, kas šis ir par pauguriņu, jāpagriež mazliet pa labi. Pagriežu, atkal jau kaut kādi šķēršļi. Tā – ieloks ir, te jābūt – nav. Nu ir jābūt! Aplaižu acis un lukturi uz riņķi – jā – tomēr ir. Pieplacis zemei, slēpjas, nelietis!
Atlikušo gabaliņu līdz 24-100. un finišam noskrienu bez starpgadījumiem. Paskriet vēl var, bet diez ko raiti tas nevedas. Sākotnējais optimisms ir noplacis.
Atzīmējoties finišā saprotu, ka man pamatīgi salst kājas, šausmīgi gribās padzerties, ēst un gulēt.
Lielākā daļa pārējo jau ir aizbraukuši. Daži padevušies. Sajūta tāda, ka esi skrējis uz pilsētas centrālo laukumu, cerībā ieraudzīt ceļojošo cirku, bet īsi pirms tavas ierašanās, cirks aizbraucis… Ar visu altdorfu…
p.s. Un andronkuls vēl uz izdrukas uzrakstījis – ATCERIES-SUKTURIS ATGRIEŽAS! Man liekas, ka viņš vienkārši VISLAIK IR AR TEVI!
p.p.s Prieks par Valdi, kuru sakūdīju uz šo pasākumu, un kurš pirmoreiz skrienot naktī un darot to uzreiz Suk Turī, spēja finišēt un sakās to darīt vēl.
Andris , 
@ 14 Dec 2009, 18:45 teica:
@ 14 Dec 2009, 18:45 teica:NĀKAMĀS AKTIVITĀTES
19.
OKT.
|
Talsu jūdze 14. kārta Multifunkcionālā trase /Talsu novada taku skriešanas čempionāts/ |
 |
||
 |
23.
OKT.
|
Talsu jūdze 15. kārta Dendroloģiskais parks |
|||
JAUNĀKIE KOMENTĀRI
ZIŅĀS:
GALERIJĀ:
 Starta laiks ir atbilstoši seriāla nolikumam no 16:00 - 18:00....rakstu Zig-Zag 14. kārta komentēja Dzintars |
| Lūdzu info. Pasākuma sākuma pulksteņa laiks? Laiks līdz kuram var doties tr... rakstu Zig-Zag 14. kārta komentēja Edijs |
| Starts 16:00-18:00, piedāvājumā 4 sarežģītības un dažād... rakstu Zig-Zag pavasaris. komentēja Aigars |
GALERIJĀ:
| Nē, attālums no starta līdz finišam.... Šo bildi komentēja Arvis |
| Lidmašīnas?... Šo bildi komentēja Mārtiņš |
Man bija aizdomas, ka tieši šo foto andronkuls izraudzīsies par galerijas titulbildi  ...Šo bildi komentēja Uldis |
MEKLĒT LAPĀ
MEKLĒT KALENDĀRĀ
JAUNĀKIE REZULTĀTI
MŪS ATBALSTA
MĒS ATBALSTAM
OKZK @STRAVA
OKZK @FACEBOOK
