ZIEMEĻKURZEME OK : Jukolas 2014 stāsti. 4.daļa. Ilona K. un andronkuls

Monta.

Tince,

Silva,

ŠODIEN PĒRK TORTI:

Aizmirsu paroli

Aizvērt

JAUNUMI

Jukolas 2014 stāsti. 4.daļa. Ilona K. un andronkuls

Pievienots: 26 Jun 2014 || Pievienoja: Mārtiņš || Komentāri: 0 ||

Redakcija ar patiesu prieku publicē šī gada Jukolas stāstu ceturto - izskatās, ka noslēdzošo daļu. Citi rakstdari, ticams, ļaus spalvām skrapstēt pa rakstāmpapīru un mēlei slīdēt pa aploksnes līmmaliņu, savus garadarbus redakcijai nosūtot nākamgad.

andronkuļa stāsta varonis. Foto: Mārtiņš.

Ilonas K.* stāsts par sava kluba mīlestību.

[* - OKZK "Daugava", 1.etaps, trešo reizi Venlā skrējēju statusā. Pārvietojusies pa etapiem no trešā caur otro līdz emocionāli spēcīgajam pirmajam. Jukolā/Venlā pārdzīvojusi arī karavīru sievas emocijas - vīram bezmaz no frontes pārnākot. Klubisma sajūtas un domāšanas spilgts paraugs.]

"Šogad nemaz netaisījos braukt, bet tad parādījās Brauna video, viena vakanta vieta 3. komandā un milzīgs “āķis lūpā”. Nu tā sagribējās piedalīties, ka pilnīgi vienalga bija, ka mežā biju tikai 1 reizi, ka visu ziemu neko nebiju aktīvi darījusi, ka vienīgais sasniegums sportā bija uz pirkstiem saskaitāmas reizes skrienot pa asfaltu Āgenskalna priežu rajonā.

Šī gada Jukola pagāja nu ļoti patīkamā gaisotnē - nometnes vieta – konfekte, gumijas zābaki, bez būtiska lietus, neierobežota plītiņas lietošana. Ziemeļkurzemes 3*10*10m izskatījās nosvērti un harmoniski.

Pirms Venlas biju pilnīgi bez stresa, tāpat arī startā, distancē un nododot stafeti nākamajam. Protams, neesmu apmierināta ar savu startu un nebija patīkami, ka pie finiša tevi apdzen līderkomandu 2. etapi, bet tā kā 3. komandas vagonā ielēcu pēdējā brīdī – uz to skatījos tā viegli, ceru, ka komanda par to uz mani netur ļaunu prātu.

Ilona pirms starta pilnīgi bez stresa. Foto: Ilze L.

Secinājumi pēc distances:
1) patrenēties tomēr vajag,
2) ja prasītu kā es skrēju – nezinu – bet pēc pirmās burkas sapratu vienu – 1 etapā lielākoties redzamās takas ir tavējās, jāmāk tikai izvēlēties īsto, kas arī sanāca,
3) neparko neiedomājies, ka esi gudrāks par pārējiem 1200 etapa skrējējiem – tā nav (tas par vadātāju uz 1 punktu),

Ilona, cīņā ar vadātāju. Foto avots: http://kuosu.kuvat.fi

4) gribu skriet arī nākamgad un, ja lemsiet, labprāt 1. etapu 3. komandā – es varēju labāk!

Tik relaksētas brīvdienas nebija bijušas sen – paldies Braunam par video, paldies bērniem, kurus gandrīz nevarēja dzirdēt pat autobusā – viņi ir stipri kā etiķis, paldies, ka autobusā atstājāt man pirmo rindu, paldies šoferim – garais ceļš bija īss, paldies par lielisku kompāniju – ar jums jautri būtu pat filejas pakojot pie lentas, paldies par superīgiem teltsbiedriem (Valdi, tas vairāk par tevi un guļammaisu :)), paldies organizatoriem par lielisko teltsplaci un paldies Somijas laikapstākļiem, kuri pēc salšanas naktī, no rīta mūs sasildīja ieslēdzot sauli uz pilnu klapi.
Ņemat mani līdz arī nākamgad!!! Esmu OKZK fane :)"

andronkuļa** stāsts par dēla palaišanu karā.

[** - OKZK "Omega", 3.etaps, sesto reizi Jukolā. Jukolas vēsturē cīnījies ar iespaidīgākajiem kāmjiem un vadātājiem. Viens no tiem, kuru iedomājoties uzreiz nāk prātā etiķis. Slavens ar iespaidīgu pirmā KP lāstu. Cīnītājs ar apbrīnojamu pacietību. Nonākot četrdesmitgadnieku kārtā ne vien iepircis moci un atlaidis matus, bet arī pārliecinoši pārvācies no "onkuliņu" etapiem uz garo finišu un garo nakti. Vienīgais no kluba biedriem uzaudzinājis dēlu kluba komandas pirmā etapa veicēju. "Kāmis un Korvalols" modes nama vienīgais akcionārs. Cilvēks, bez kura OKZK būtu savādāks. Ja vispār būtu...]

"Vajag jau sagadīties tā, ka noveicas saņemt divas sūķenes*(skaidrojošo vārdnīcu skatīt zemāk) vienā dienā - futbola "čempi"** un "dziesmusvētkus " - braucienu uz Jukolu. Lai arī šogad racionālo iemeslu nebraukt bija vairāk kā man garāžā M8 izmēra uzgriežņu, beigu beigās padevos iekšējam dīdītājam, un, pēc Ventspils sprinta apmeklējuma un nakts futbola spēles, kaut drusku apbružāti, tomēr abi   ar Ojāru 3:00 esam busā. Uz Jukolu.

Laika prognoze, kas 3x nedēļā paspēja samainīties no slapjiem +4(feels like 0) līdz tīri ciešamai, arī nevairoja optimismu. (Galarezultātā tā tomēr rezultējās vismaz "feels like -1 " distancē un škrobē par mājās palikušajiem gummīšiem***).

Šī gada ceļš uz megapasākumu ar savu nogurdinošo ilgumu droši vien ir pelnījis atsevišķu švīku vēsturē. Lai vai kā, pavisam droši iedzīdami bankrotā zināmo Pērnavas ēstuvi (Jukolas vīkenda strogonovi **** palika neapēsti), un izbaudot auto sastrēgumu Helsinkos,   ~ 22:00 esam klāt!
Jāpiemin, ka organizātori šogad mums bija iedalījuši ekskluzīvu gulēšanas vietu - ar skatu uz ezeru, pirmo ložu uz horneta šovu, un patīkamu aizvēju.

Tā izslavētā nometnes vieta. Foto: andronkuls

Nez vai pie plusiem būtu jāpieskaita "курица Заморскoе", kam tieši pie mūsu teltīm naktī vajadzēja izpildīt labāko no sava trallināšanas repertuāra. Andri?

Lai vai kā, nedaudz nosaluši prmo nakti pārlaidām, un tad jau pierastās izvirtības - jāizņem nummuri, Ojāram jātiek pie jaunām skrienamkurpēm, jāapmeklē modeļa karte. Par pēdējo - diezgan ātri ienācās tāda pati atklāsme kā bļitkotājiem, kam slidotavas direktors skarbi teica -   "тут рыбы нету" . T.i. Somi sagatavojuši vienu no iespējami skarbākajiem apvidiem. Skriešanas nebūs. Līdz ar to arvien vairāk uzmācās bailes par to, kā šajā ellītē ies Ojāram pirmajā etapā. Kā vēlāk izrādījās, apvidus nebija vienīgā atrakcija, kas bija sagatavota 1. etapam.

Par mūsu meiteņu startu Venlā pat īsti nav komentāru - kā vienmēr satriecoši pārliecinoši! Ilze kā Hornets, iznīcina visas pēdējā etapā.

OKZK "Saule" un "Pērkons" startā. Foto: andronkuls

Vienīgi otrās komandas jaunā skarbā pieredze ar stafešu maiņu... Bet vērtīga pieredze.

OKZK "Pērkons" konkrēti izceļ startu ceļā pēc pieredzes. Foto: Iveta Veļķere

Ar Jukolas startu, savukārt bija tā, kā savulaik ar Ziemassvētkiem - lai gan ļooooooti gribas cerētās slidas, tomēr, māc pamatotas bažas, vai skaitāmpantiņš neaizmirsīsies ... Vislielākās bažas par Ojāru (fizisks, tomēr mežā ļoti rets viesis), kurš (gan ar savu piekrišanu) iemests 2. komandas 1. etapa dzirnavās. Šoreiz laikam sanāca tā, ka vēl skarbāku "rūdīšanu" i vēlēties nevarēja, un ja viņš izdzīvoja šoreiz (pāris reizes gan esot bijusi vēlēšanās mesties no klints un izbeigt to murgu), nākotne rādās jaukākās krāsās.

Ojārs sāk. To fiksē visi, kam vēl nav beigusies gadžetu baterija. Foto: andronkuls

Lai arī rezultātā ~1100 vieta varbūt neskan ļoti ierosinoši, tomēr tas nozīmē vēl ~ 400 onkuliņu aiz muguras. Nu jā, "lepnais tētis". Un jā, es tagad +/- zinu, kādas sajūtas ir laižot dēlu karā.

Lepnā tēta dēls pirms došanās karā. Foto: andronkuls

Par manu veikumu. Gluži nemanot esmu kļuvis par otrās komandas fanu - bez pirmās komandas atbildības nastas, šis pasākums ir izbaudāms patiešām uz visiem 100%.   Tas nenozīmē, ka tādēļ esmu mazāk motivēts, tomēr pašsajūta skrienot mežā bez "NeesmuTiesīgsVisuSačakarēt" galvā ir stipri patīkamāka. Te nu jāpiemin, ka beidzot esmu ticis pie "īstu vīru" etapa ar vismaz nojausmu par tumsu. Tumsas bija cik bija, tomēr vismaz varēju lepni paskraidīt ar lukturi pie pieres.

Kā redzams telefonā, Haris 2. etapā plosās pamatīgi, tomēr, noklausītie nostāsti par elektronikas gļukiem un gadījumu ar Andri un Valdi, liek aizdoties uz starta koridoru stipri par ātri (Negribas ieraudzīt Hari karšu maiņā kā Tālavas taurētāju). Tā rezultātā, beidzot ieraugot Hari ar maiņas karti, jau esmu drusku morāli piebeidzies un pārsalis kā amerikānis ģitāras futlārī. Un saņemot karti gribējās tikai skriet un sasildīties. Par laimi, ceļš līdz K punktam garš, paspēju gan iesilt gan kartes daiļkrāsojumu pavērot.

andronkuļa veikums ar lukturi pie pieres (klikšķinot varbūt varēs dabūt lielāku). Foto: andronkuls

Pēc K-punkta, onkuliņi aiziet zaļajam apkārt, man sagribas iet savu ceļu, un jau uz 1. KP esmu viens. Nav gluži labākā zīme, tomēr "lēnām-pa maliņu" taktika ir panākumus nesoša - rokā gan 1.KP gan arī pārliecība. Pirmā pašpārliecinātības kļūdiņa uz 3.KP neko sabojāt nespēja, un klāt jau garākais etaps. Izlēmu, ka gribu beigās skriet pa celiņu ar ripulīti galā, un punktu paņemt gar nogāzīti. Tā arī izdevās, tomēr punkta rajonā uzradās tāda neliela "peldēšanas sajūta". Tā kā līdz šim "visiem garām, pats sev garām" taktika deva augļus, tad tā arī turpināju. Līdz, ceļā uz 7. KP ieraudzīju manāmu pūli ar apstulbušiem onkuliņiem krīzes vecumā un izlēmu tiem piebiedroties (mazums - iespēja parunāt par močiem un sievietēm).

Somu bitītes, par ko parunāt četrdesmitgadniekiem. Foto: andronkuls

Un tad jau tālu nebija V12 grupas cienīga doma ka "jāiet uz ceļa piesieties jo ne s*** nevar saprast." Bet nu neko. Patusējām, atradu nevis apmeklēju, un jamauc tālāk. Kamēr tur grozījos, visi vilcieni prom, jācīnās atkal tālāk pašam. Un bija pat labāk. Līdz 15KP. Pieredze esot vislabākais privātskolotājs. Tikai dārgi "ņem". Tādēļ no savām kļūdām izlēmu nemācīties. Organizatori ļoti viltīgi salikuši visus 3 farsta punktus vienu aiz otra, izraisot manī nesaprašanu, kapēc onkuliņi, konstatējot, ka KP nav īstais, nevis pašķīst uz sāniem, bet mauc tālāk. Līdz ar to "pakaļā darbs un materiāli", atkal atkritiens pozīcijās. Tad tālāk jau līdz beigām samērā neinteresanti (ja neņem vērā vilšanos, ka pēc skatītāju KP atkal jārāpjās atpakļ klintīs, secinājumu ka pļavā zāle balta (fīls laik -1) un piedalīšanos pēdējā KP jautrībā). Ak jā, un uz tiltiņa vēl pagrūstijos ar TV operatoru. (tas par to ka rāda sieviešu saunu laikā kad es skrienu). Finišēju 666. vietā. Komandai noturot šo vietu līdz beigām, būtu iespēja nākamgad doties distancē ar radziņiem un asti.

Nododu stafeti, saņemu uzslavas no Znaroka, droši vien arī kāmis***** ar mani ir lepns, eju saņemt savu OKO, bet KAS TEV DEVA - Tiesnesis: There`s something wrong with your punches, un nosūta mani uz raudu mūri.   Tur, gaidot verdiktu, es pilnīgi fiziski sajutu, kā izdīgst pāris sirmo matu pakauša daļā un jau iztēlojos kā mani tagad Znaroks "liks bortā" (nerunājot jau par to ko darīs kāmis). Izdzirdot ka "evrising iz OK, džžast elektonnnik prōblemmms", prieks bija 13,8 reizes lielāks kā vinnējot KautJēlŠisBūtuMansKP loterijā distancē.
Tas tad arī īsumā viss. Paldies cīņubiedriem par neaprasktāmo festivāla un KOMANDAS sajūtu. Ir patiess gods būt jūsu vidu. Āmen!

Festivāls no iekšpuses. Foto: andronkuls

p.s. ja kādam kas nepatīk, komatus salieciet paši. ;)

Skaidrojošā vārdnīca:
* sūķene - neizmērojama prieka avots lielai daļai sabiedrības, novērots arī kā maksāšanas līdzeklis. Plašāk zināms kā "čupa-čups"
** futbola čempis - pilnīgi neizprotama parādība, kuras dēļ jūk prātā lielākā daļa planētas iedzīvotāju. Bet, kurš gan mūsdienās vairs ir normāls?
*** gummīši - obligātais ekipējums apmeklējot orientēšanās sacensības skandināvijā, zināmi arī kā gumijas zābaki.

Kāpēc nepieciešami gummīši. Foto: andronkuls

**** Jukolas vīkenda strogonovi - netulkojama okzk folklora.
*****kāmis - teiksmains okzk talsismana dzīvnieks kuru, kā klīst nostāsti, dzīvē redzot tikai izredzētie. Var tikt izmantots bērnu baidīšanai bubuļa vietā. Garšo Korvalols."

Ar šo pagaidām pieliekam treknu komatu Jukolas prozas daiļradei. Redakcija labprāt pieņem komentārus, ieteikumus un skaidrus piedāvājumus manuskriptu tulkošanai un izmantošanai Jukolas pasākuma reklāmas un tēla kampaņās.