Kazimirs.
Izidors,
ŠODIEN PĒRK TORTI:
OKāZēKāPROZA
Pirmais īstais lidojums
Pievienots: 07 Jul 2008 || Pievienoja: Aivars || Komentāri: 5 ||
2006.gada beigās jau var atskatīties uz „godalgoto” Tautas rogainingu, pirmo ārpusLatvijas mēģinājumu pie Tallinas. Var domāt par nākamā gada rogainiem, kad, rakājoties pa internetu, tiek atrasta informācija par to, ka 11.novembrī notiek 6 stundu pasākums Stokholmas pievārtē. Pirmajā brīdī tikai nodomāju – tas nav priekš mums, tālu, droši vien arī dārgi, solīta tumsa... Bet tomēr paskatos cenas. Līdz šim uz Zviedriju ir būts pāris reizes, abas ar prāmi. Tāpēc vispirms „iečekoju” prāmja cenas no Ventspils, varētu braukt ar savu auto. Sarēķinu, iznāk padaudz, bet tomēr izsūtu informāciju par visu saviem „lidotājiem”. Atbild, ka galīgi neatmaksājoties. Tā jau ir, summas ceļojumam palielas, ja rēķina uz 6 h „sausā atlikuma”. Bet kaut kas neliek mieru, un nākamajā vakarā jau ir atrasts, ka Ryanair solītais ir ievērojami zemāk, nekā prāmja cenas. Tas nekas, ka lido uz Skavstu, kas ir tālu no Stokholmas – ir pieejami lidostas autobusi, kas aizved līdz Stokholmas centram pusotrā stundā. Kārtējā komandas apspriede e-pastā, un lēmums tiek pieņemts – lidojam!
Seko mans pirmais vietu un biļešu rezervēšanas internetā pieredzes vākums. Aviobiļetes turp-atpakaļ, lidostas ekspreša biļetes, tiek atrasts un rezervēts hostelis Stokholmas centrā. Atliek vēl pieteikties pašām sacensībām un saņemt atļauju maksāt uz vietas. Viss notiek. Skaisti!
Klāt 10.novembra pēcpusdiena, ierodos ar savu mantu somu Rīgā. Uz pāris stundām nobāzējos Artūra darbavietā, aizeju pusdienās. Pāris stundas pirms izlidošanas visi esam taksometru pieturā pie Hotel de Roma. Pēc dažām minūtēm – jau lidostā. Artūrs jau ir salidojis daudzas stundas, mums ar Gati – pirmais lidojums. Pirms tam – vairāk pa zemīti...
Reģistrēšanas, biļetes, bagāža aiziet pa slīdlenti kaut kur lidostas vēderā, d-r-o-š-ī-b-a-s pārbaude, feiskontrole (laikam jau gan pasu kontrole) – viss, esam klusajā, jaukajā Rīgas lidostas uzgaidāmajā zālē. Izlidošana kavējas, taču beidzot lidmašīna ir klāt, injicē Rīgā veselu baru jautru stiprā dzimuma pārstāvju (piektdienas vakars!), mēs kāpjam iekšā. Boingā abās pusēs pa trīs sēdekļi, Lido zemu aizņem vienu trijsēdekli, navigators (Gatis) – pie loga. Tīri interesanta šķiet teatralizētā pamācība, kā rīkoties ārkārtas situācijās. Neesmu gan dzirdējis gadījumus, kad lidmašīnas būtu tik sekmīgi nolaidušās ūdenī, ka varētu izmantot glābšanas vestes. Bet tas nu tā. Tfu-tfu-tfu. Beidzot pirmā pacelšanās. Gaidīts laikam ir kas iespaidīgāks, bet mazliet padrebina, pat īsti neiespiež sēdeklī, kā cerēts, un jau lejā var skatīties uguntiņas, Jūrmalas šoseju, vēl kaut kādas gaismiņas, un tad viss paliek apakšā, var uz pusstundu pievērsties lidmašīnas iekšējai dzīvei. Stjuartes stumda ratus ar ēdamo par naudu. Kaut kādi čipsi arī tiek ieprovēti. Garšo tāpat kā tie lētie no lielveikaliem. Paklausīgi sekojam spuldzītēm, kas rāda, ka drošības josta te jāpiesprādzē, te atkal to var atsprādzēt. Mazliet paskaļš tas lidojuma troksnis, filmās lidmašīnās visi normāli sarunājas, te tas neizskatās tik gludi. Bet ir OK, ausis reaģē ļoti minimāli.
Arī pirmā nolaišanās tiek ievērtēta kā ļoti pieņemams pasākums. Lidosta neliela, atrādām pases, sagaidām somas, esam ārā. Turpat arī autobuss, kāpjam iekšā, uzrādot savu interneta papīrīti. Pēc mazliet vairāk kā pusotras stundas jau esam Stokholmas autoostā. Izmetuši nelielu līkumu caur dzelzceļa staciju un konstatējuši, ka ielas šajā rajonā ir 2 stāvos, esam uz pareizās ielas un dodamies uz hosteli. Tas ir dažu simtu metru attālumā un pēc brīža jau esam pabāzuši savas somas zem gultām, kurās būs pāris naktis jāpavada. Hostelis ir hostelis – jauniešu mītne. Tā arī jūtos (kā opis). Bet vēlāk var redzēt, ka ne es vienīgais „ar bārdu”. Guļamistabā 4 divstāvu gultas un vairāk vietas tur arī nav. Bet ir vēl telpa, kur pasēdēt, internets par brīvu, tēja, kafija, pasta (mūsu valodā „makaroni”) no rīta gatavojama. Ir arī veļas mašīna un žāvētājs, kas otrajā vakarā noder ļoti, ļoti. Dušas un ķeizartelpas, pats par sevi. Ir ap deviņiem vakarā, nolemjam iet kaut kur sameklēt ko ēdamu. Ejam un turpat centrā izmantojam McDonaldu, kurā apkalpo kaut kādi melnīgsnējas tautas pārstāvji, kas, kā vēlāk pamanāms, te šajā sfērā ir biezā kārtā. Paēduši izlemjam izmest vēl kādu līkumu pa Stokholmas centra apkārtni. Artūrs te nesen bijis, uzticamies viņam, nekādas kartes mums nav. Tā aizejam līdz pat Vasas muzejam, kur pārsteigti ieraugam cilpojam zaķi. Nav gadījies redzēt ko tādu ne Rīgā, ne Ventspilī. Iespējams ieradies ciemos pie radiem netālajā zoodārzā. Atpakaļceļā topošais vides speciālists Gatis var apskatīt vides monitoringa infostabus, kuru uzstādīšanā dalību ņēmis pats Gustavs. Visi rādītāji ir normā. Varam mierīgi doties čučēt.
No rīta uz metāla naktsplaukta uzliktais Gata modinātājs uzceļ visu „pagastu”, taču neviens mūs nesit. Jauki! Savācam sacensību mantas un dodamies, sabiedriskā transporta skavās. Vispirms metro, pēc tam autobuss. Autobuss kavējas, taču redzam, ka to gaida daži līdzīgi mums. Esam mierīgi. No autobusa izkāpt izdodas pareizā pieturā un tad jau arī hash-house – kāda bērnudārza ēdnīcas telpa – ir klāt. Piereģistrējamies, izvietojamies, ģērbjamies, salejam ūdeni no krāna dzirdināšanas sistēmās. Izlejam ūdeni no sistēmām, jo tiek piedāvāts PowerBar sporta dzēriens, salejam to. Pašiem mums līdzi izmēģinājumam ir želejas, sporta dzērienus vēl neesam lietojuši.
Tiek izsniegtas kartes – 3 daļas 1:15000 gabali, kas jāsalīmē kopā. Varam sākt plānot. Jādomā arī par to, kur varētu iestāties tumsa. Reljefs ir, taču nav pārāk atbaidošs, drīzāk jādomā, kā norisināsies pirmā tikšanās ar klintīm. Saplānojam loku ar „lielajiem” punktiem – desmitniekiem. Tuvojas starta brīdis, velkam apavus. Pēdējā brīdī kaut kur aizmukusi mana karte, atrodu dažas sekundes pirms starta. Starts. Virzienu nemaz vēl „nefiltrēju”, visi skrien, es arī. Ļoti ātri visi izklīst, jo dalībnieku nav daudz. Pirmais nokāpiens pa visai stāvu un akmeņainu nogāzīti. Un turpat jau arī smīņājošs lietutiņš. Gribas jau kājas paturēt sausas, tāpēc cenšamies peļķēs vēl nelēkt. Pēc pāris pauguriem izlienam aiz ciemata robežas un tur jau klinšstarpās arī pirmais KP. Kā parasti – KP tuvumā var sastapt sacensību dalībniekus, pārējā distances daļā – ļoti reti. Ejot uz nākošo KP, nāk pretī viens ar apjukušu grimasi un jautā, vai neesam redzējuši kādu noklīdušu SI puļķi. Neesam gan. Laikam jau par vienu konkurentu ir kļuvis mazāk... Aizejam gar nelielu ezeriņu, purviņu, atkal iekšā ciematiņā. Parādās riteņbraucēji, kas startē 3 stundu ieskaitē un dodas uz to pašu pauguru, kur jārāpjas arī mums. Nodomāju, ka tos ričukus staipīt gan ir paskarbi, jo visu laiku smīņā, slidens, stāvs, akmeņi un šur tur arī dubļi. Bet šādi tādi jau laikam te nevizinās. Paņemam KP, velkam tālāk cauri ciematam līdz ielokam, kurā ir kārtējais KP. Tas nepīkst, taču esam droši, ka viss noticis, jo gaismas signāls ir. Tālāk atkal pa ciematu, līdz krustojumam, kur ir dzirdināšanas punkts. Tās ir plastmasas mučeles ar sporta dzērienu, kuru mums pagaidām nevajag. Atkal apkārt skraida zaķis, bet šo situāciju jau var saprast – esam tomēr ārā dabā. Ejot cauri kārtējām mājām tā pamatīgi iezēģelē, lietus – brrr, izvelk cauri līdz kaulam. Pretī skrien viens ar kārtīgu lukturi ap pieri. Ir vēl gaišs. Nospriežam, ka ar tādu tumsā varētu tīri labi apgaismot vidi. Mūsu pašu „krutais” Silva L1 pēkšņi nešķiet vairs tik kruts. Nu, redzēs. Paņemam KP. Ejam gar kaut kādu iespaidīgu karjeru, mazliet uzskrienam pa meža celiņu. Nākošais KP bedrē jāpaņem uzmanīgi pēc azimuta. Tālāk caur tuneli, garām klintīm ceļa malā, cauri ciematam augšā. Var redzēt tīri iespaidīgus panorāmas skatus lejā. Karte pilna ar melniem krustiem, kas dabā ir kaut kādi bunkuri. Izskatās pēc pretraķešu aizsardzības sistēmām, lai gan kad zviedriem ir bijis pret kādu jāsargājas. Esam paugurā virs ezera pie KP, jārāpjas lejā. Artūrs izslīd un piedupšojas uz akmeņiem. Bet daudzmaz veiksmīgi, lai arī sāpīgi. Apejam skaisto ezeriņu un dodamies uz pirmo 10-nieku. Klints augša ir viens liels vienlaidus akmens, pa kuru jāiet pāris simti metru. Lai arī ir slapjš, tomēr gandrīz neslīd, ja nu vienīgi jāuzmanās no apsūnojušām vietām, skuju klājuma un saknēm, kas diezgan biezā kārtā iet pāri takai. Mazliet saminstināmies ar nākošo KP, jo purviņš ir tāds, kas velk uz visām pusēm, taču galu galā izdodas atrast pareizo „ziloņtaciņu”, kas nav pārāk labi pamanāma un uzved mūs paugurstarpā uz KP. Pārlienam pāri pauguram uz meža celiņu un iemēģinām pirmo želeju. Gaidot želejas efektu, tiekam līdz šosejai, šķērsojam to pa tuneli, un atkal ejam pa meža celiņu. Tas beidzas, jāsāk ņemt KP. Par mitrām kājām jāaizmirst, jo nu jau ejam līdz ceļiem ūdenī pa diezgan ledainu purvu. Gatis pa priekšu, mēs ar Artūru mazliet iepakaļ, skatoties visriņķī. Atmaksājas, jo laicīgi pamanu KP. Uzejam uz paliela meža ceļa, nogriežam nelielu stūri cauri mežam. Vēlāk izrādās, ka tā esam aizgājuši garām ezeriņam, pie kura ir bijis viens no KP pirmajās reģistrētajās orientēšanās sacensībās Zviedrijā (tātad – pasaulē). Bet kopumā labu laiku šajā rogainā esam apvidū, kas ir bijis šo pirmo sacensību apvidus. Tas ir tas pats, kas alpīnistam uzkāpt Everestā vai musulmanim būt Mekā. Manuprāt. Aizejam gandrīz līdz kartes malai un tad dodamies pa elektrolīniju un gar to. Akmeņains, arī klinšains. Beidzot jāsāk iet lejā, apakšā zaļš klajums, tajā stirnas. Ejam pāri, pa celiņiem līdz KP pauguram. Atpakaļ atkal pāri zaļajam klajumam, kas, izrādās, ir golfa laukums. Uzejam pat uz viena „grīna”. Atkal uzēdam. Pretī nāk pāris komandas. „How are you?” „OK”. Lēnām sāk iestāties krēsla. Mežā atkal redzam kaut ko ragainu. Uz nākamo KP pa takām un ceļiem, bet pēc tam skaidrs, ka jāiet „offroad”ā. Izcirtums, paugurs, viss – jāvelk ārā lukturi. Mežā mētājas pusiepūsti(pusizpūsti?) baloni. Tad, redz, kur paliek visi baloni, kas aizlido nezināmā virzienā... Mežs diezgan akmeņains, bedres, jāuzmanās. Bet uzmanīties ar mazu lukturīti, kuram ir viena 3V spuldzīte un 2 AA baterijas ir visai sarežģīti. Nosolos to lukturīti vienam otram iebāzt zināmā vietā, jo mans lūgums mājās nopirkt arī man pieres lukturi ir atstāts bez ievērības – „iztiks ar diviem”. Mums jātrāpa uz ceļu, kurš nekādi nerādās. Gatis sāk vilkt, manuprāt, ne pa tēmu. Sākam jau lēnām krist izmisumā, jo orientierus nekādus tuvumā nespējam fiksēt. Taču kaut kādi labie gari tomēr uzvelk mūs uz tā ceļa. Fiksējam vajadzīgo klints radzi, ejam azimutā. Seko viens no skaistākajiem mirkļiem rogainos – pa tumsu esam atraduši pirmo savu KP. Bet vēl joprojām esam nekurienes vidū, no kuras jātiek ārā. Ejam. Nogāze, izcirtums. Doma viena – iet lejā ar kājām pa priekšu. Noejam. Joprojām nekādas atskaites. Gati tik dur uz priekšu. Atskan šļaksti, ir ieskrējis purvā – ūdens līdz ceļiem, apakšā ledus. Mēs ar Artūru stāvam kā āži pie aploka vārtiem un neesam tur iekšā dabūnami. Ejam riņķi un beidzot esam uz ceļa. Ejam gar ezeru, līdz esam atkal ciemata malā pie kaut kādas klints. Es mēģinu saprast, kur atrodamies, locīt slapjo karti. Pirksti kļuvuši īsi un apaļi, praktiski vairs nelokās. Čaļi ņirdz par manu „Kur mēs esam?”, es drebinos. Ne velna 2 krekli 5-os grādos un ledainā lietū nelīdz. Bikšu pāris gan ir OK. Jādomā par kādu lietusjaku. Ejam pa ciematu līdz vajadzīgajam pauguram. Kāpjam augšā. KP nav, metam riņķus. Ir KP. Bet nav SI stacija. Nu, neko. Vairāk nemeklējam, lai arī ir brīdināts, ka apvidū var būt lukturi no kādām iepriekšējām sacensībām. Kā vēlāk izrādās, īstais KP ir bijis kādus 40m nostāk. Bet šī KP apmeklējumu mums vēlāk tomēr ieskaita. Ejam jau uz māju pusi, apdzenam vienu komandu. Nākamais KP atkal ciemata vidū, paugurā. Kāpjam. Man liekas, ka kartē tas ir zīmēts klints pakajē. Es nomurmulēju: „Iešu apkārt kalnam” un aizeju. Atskatos – neviena nav. Eju atpakaļ un domāju, ko varētu zviedriski nozīmēt „Tēt, tēt!”, kas tumsā pāri ciematam skan visai skaļi un izmisīgi. Tieku izlamāts par pašdarbību, taisnojos par to, kā esmu sapratis karti. Garām aiziet laikam tumsā sasauktā konkurentu komanda. Bet izskatās, ka mēs viņiem neesam konkurenti... Atliek vēl viens samērā vienkāršs KP. Tuvojamies, tumsā un lietū sastopam kaut kādus budēļus, nez, kas viņiem par folkloras pasākumu. Ejam iekšā uz KP. Nav! Atkāpjamies. Ejam vēlreiz. Nav! Tie mūsu lukturi galīgi nerullē... Pēc trešā neveiksmīgā mēģinājuma nolemjam arī šajā gadījumā pasūroties tiesnešiem par KP neesamību, lai gan ir spēcīga savas nevarības sajūta. Nu, neko. Laiks ir patērēts un nekas cits vairs neatliek, kā doties uz finišu. Viss, pirmais „tumšais” rogains galā. Tik patīkami atkal būt gaismā, siltumā un sausās drēbēs. Par slapjajām gan ir šausmas, ko iesākt. Bet hosteļa labierīcības tiešām ir kā sauktas. Dušas esot 1,5km no hash-house, nemeklējam, jo tāpat jau esam 6 stundas „dušojušies”. Apbalvošanā līdzās lielajām balvām ir visādi sīkumi. Arī mēs („three brothers from Latvia”, kā teikts rogaina pārskatā pēc mēneša) dabūjam suvenīrus. Man tiek tāds zīmīgs logucis „Rogaining- the all night sport”. Ļoti ticami. Atpakaļ uz hosteli tiekam bez problēmām, mazgājam un žāvējam drēbes un sevi, aizejam vēl uzēst uz kaut kādu burgerhouse. Nākamajā rītā stacijā noliekam bagāžu, izejam pa Stokholmas centru, un tad ceļš mājup. Esam jau pieredzējuši lidotāji – otrais lidojums ar lidmašīnu, ja neskaita zemo lidošanu Zviedrijas pauguros, klintīs un tumsā.
Klāt 10.novembra pēcpusdiena, ierodos ar savu mantu somu Rīgā. Uz pāris stundām nobāzējos Artūra darbavietā, aizeju pusdienās. Pāris stundas pirms izlidošanas visi esam taksometru pieturā pie Hotel de Roma. Pēc dažām minūtēm – jau lidostā. Artūrs jau ir salidojis daudzas stundas, mums ar Gati – pirmais lidojums. Pirms tam – vairāk pa zemīti...
Reģistrēšanas, biļetes, bagāža aiziet pa slīdlenti kaut kur lidostas vēderā, d-r-o-š-ī-b-a-s pārbaude, feiskontrole (laikam jau gan pasu kontrole) – viss, esam klusajā, jaukajā Rīgas lidostas uzgaidāmajā zālē. Izlidošana kavējas, taču beidzot lidmašīna ir klāt, injicē Rīgā veselu baru jautru stiprā dzimuma pārstāvju (piektdienas vakars!), mēs kāpjam iekšā. Boingā abās pusēs pa trīs sēdekļi, Lido zemu aizņem vienu trijsēdekli, navigators (Gatis) – pie loga. Tīri interesanta šķiet teatralizētā pamācība, kā rīkoties ārkārtas situācijās. Neesmu gan dzirdējis gadījumus, kad lidmašīnas būtu tik sekmīgi nolaidušās ūdenī, ka varētu izmantot glābšanas vestes. Bet tas nu tā. Tfu-tfu-tfu. Beidzot pirmā pacelšanās. Gaidīts laikam ir kas iespaidīgāks, bet mazliet padrebina, pat īsti neiespiež sēdeklī, kā cerēts, un jau lejā var skatīties uguntiņas, Jūrmalas šoseju, vēl kaut kādas gaismiņas, un tad viss paliek apakšā, var uz pusstundu pievērsties lidmašīnas iekšējai dzīvei. Stjuartes stumda ratus ar ēdamo par naudu. Kaut kādi čipsi arī tiek ieprovēti. Garšo tāpat kā tie lētie no lielveikaliem. Paklausīgi sekojam spuldzītēm, kas rāda, ka drošības josta te jāpiesprādzē, te atkal to var atsprādzēt. Mazliet paskaļš tas lidojuma troksnis, filmās lidmašīnās visi normāli sarunājas, te tas neizskatās tik gludi. Bet ir OK, ausis reaģē ļoti minimāli.
Arī pirmā nolaišanās tiek ievērtēta kā ļoti pieņemams pasākums. Lidosta neliela, atrādām pases, sagaidām somas, esam ārā. Turpat arī autobuss, kāpjam iekšā, uzrādot savu interneta papīrīti. Pēc mazliet vairāk kā pusotras stundas jau esam Stokholmas autoostā. Izmetuši nelielu līkumu caur dzelzceļa staciju un konstatējuši, ka ielas šajā rajonā ir 2 stāvos, esam uz pareizās ielas un dodamies uz hosteli. Tas ir dažu simtu metru attālumā un pēc brīža jau esam pabāzuši savas somas zem gultām, kurās būs pāris naktis jāpavada. Hostelis ir hostelis – jauniešu mītne. Tā arī jūtos (kā opis). Bet vēlāk var redzēt, ka ne es vienīgais „ar bārdu”. Guļamistabā 4 divstāvu gultas un vairāk vietas tur arī nav. Bet ir vēl telpa, kur pasēdēt, internets par brīvu, tēja, kafija, pasta (mūsu valodā „makaroni”) no rīta gatavojama. Ir arī veļas mašīna un žāvētājs, kas otrajā vakarā noder ļoti, ļoti. Dušas un ķeizartelpas, pats par sevi. Ir ap deviņiem vakarā, nolemjam iet kaut kur sameklēt ko ēdamu. Ejam un turpat centrā izmantojam McDonaldu, kurā apkalpo kaut kādi melnīgsnējas tautas pārstāvji, kas, kā vēlāk pamanāms, te šajā sfērā ir biezā kārtā. Paēduši izlemjam izmest vēl kādu līkumu pa Stokholmas centra apkārtni. Artūrs te nesen bijis, uzticamies viņam, nekādas kartes mums nav. Tā aizejam līdz pat Vasas muzejam, kur pārsteigti ieraugam cilpojam zaķi. Nav gadījies redzēt ko tādu ne Rīgā, ne Ventspilī. Iespējams ieradies ciemos pie radiem netālajā zoodārzā. Atpakaļceļā topošais vides speciālists Gatis var apskatīt vides monitoringa infostabus, kuru uzstādīšanā dalību ņēmis pats Gustavs. Visi rādītāji ir normā. Varam mierīgi doties čučēt.
No rīta uz metāla naktsplaukta uzliktais Gata modinātājs uzceļ visu „pagastu”, taču neviens mūs nesit. Jauki! Savācam sacensību mantas un dodamies, sabiedriskā transporta skavās. Vispirms metro, pēc tam autobuss. Autobuss kavējas, taču redzam, ka to gaida daži līdzīgi mums. Esam mierīgi. No autobusa izkāpt izdodas pareizā pieturā un tad jau arī hash-house – kāda bērnudārza ēdnīcas telpa – ir klāt. Piereģistrējamies, izvietojamies, ģērbjamies, salejam ūdeni no krāna dzirdināšanas sistēmās. Izlejam ūdeni no sistēmām, jo tiek piedāvāts PowerBar sporta dzēriens, salejam to. Pašiem mums līdzi izmēģinājumam ir želejas, sporta dzērienus vēl neesam lietojuši.
Tiek izsniegtas kartes – 3 daļas 1:15000 gabali, kas jāsalīmē kopā. Varam sākt plānot. Jādomā arī par to, kur varētu iestāties tumsa. Reljefs ir, taču nav pārāk atbaidošs, drīzāk jādomā, kā norisināsies pirmā tikšanās ar klintīm. Saplānojam loku ar „lielajiem” punktiem – desmitniekiem. Tuvojas starta brīdis, velkam apavus. Pēdējā brīdī kaut kur aizmukusi mana karte, atrodu dažas sekundes pirms starta. Starts. Virzienu nemaz vēl „nefiltrēju”, visi skrien, es arī. Ļoti ātri visi izklīst, jo dalībnieku nav daudz. Pirmais nokāpiens pa visai stāvu un akmeņainu nogāzīti. Un turpat jau arī smīņājošs lietutiņš. Gribas jau kājas paturēt sausas, tāpēc cenšamies peļķēs vēl nelēkt. Pēc pāris pauguriem izlienam aiz ciemata robežas un tur jau klinšstarpās arī pirmais KP. Kā parasti – KP tuvumā var sastapt sacensību dalībniekus, pārējā distances daļā – ļoti reti. Ejot uz nākošo KP, nāk pretī viens ar apjukušu grimasi un jautā, vai neesam redzējuši kādu noklīdušu SI puļķi. Neesam gan. Laikam jau par vienu konkurentu ir kļuvis mazāk... Aizejam gar nelielu ezeriņu, purviņu, atkal iekšā ciematiņā. Parādās riteņbraucēji, kas startē 3 stundu ieskaitē un dodas uz to pašu pauguru, kur jārāpjas arī mums. Nodomāju, ka tos ričukus staipīt gan ir paskarbi, jo visu laiku smīņā, slidens, stāvs, akmeņi un šur tur arī dubļi. Bet šādi tādi jau laikam te nevizinās. Paņemam KP, velkam tālāk cauri ciematam līdz ielokam, kurā ir kārtējais KP. Tas nepīkst, taču esam droši, ka viss noticis, jo gaismas signāls ir. Tālāk atkal pa ciematu, līdz krustojumam, kur ir dzirdināšanas punkts. Tās ir plastmasas mučeles ar sporta dzērienu, kuru mums pagaidām nevajag. Atkal apkārt skraida zaķis, bet šo situāciju jau var saprast – esam tomēr ārā dabā. Ejot cauri kārtējām mājām tā pamatīgi iezēģelē, lietus – brrr, izvelk cauri līdz kaulam. Pretī skrien viens ar kārtīgu lukturi ap pieri. Ir vēl gaišs. Nospriežam, ka ar tādu tumsā varētu tīri labi apgaismot vidi. Mūsu pašu „krutais” Silva L1 pēkšņi nešķiet vairs tik kruts. Nu, redzēs. Paņemam KP. Ejam gar kaut kādu iespaidīgu karjeru, mazliet uzskrienam pa meža celiņu. Nākošais KP bedrē jāpaņem uzmanīgi pēc azimuta. Tālāk caur tuneli, garām klintīm ceļa malā, cauri ciematam augšā. Var redzēt tīri iespaidīgus panorāmas skatus lejā. Karte pilna ar melniem krustiem, kas dabā ir kaut kādi bunkuri. Izskatās pēc pretraķešu aizsardzības sistēmām, lai gan kad zviedriem ir bijis pret kādu jāsargājas. Esam paugurā virs ezera pie KP, jārāpjas lejā. Artūrs izslīd un piedupšojas uz akmeņiem. Bet daudzmaz veiksmīgi, lai arī sāpīgi. Apejam skaisto ezeriņu un dodamies uz pirmo 10-nieku. Klints augša ir viens liels vienlaidus akmens, pa kuru jāiet pāris simti metru. Lai arī ir slapjš, tomēr gandrīz neslīd, ja nu vienīgi jāuzmanās no apsūnojušām vietām, skuju klājuma un saknēm, kas diezgan biezā kārtā iet pāri takai. Mazliet saminstināmies ar nākošo KP, jo purviņš ir tāds, kas velk uz visām pusēm, taču galu galā izdodas atrast pareizo „ziloņtaciņu”, kas nav pārāk labi pamanāma un uzved mūs paugurstarpā uz KP. Pārlienam pāri pauguram uz meža celiņu un iemēģinām pirmo želeju. Gaidot želejas efektu, tiekam līdz šosejai, šķērsojam to pa tuneli, un atkal ejam pa meža celiņu. Tas beidzas, jāsāk ņemt KP. Par mitrām kājām jāaizmirst, jo nu jau ejam līdz ceļiem ūdenī pa diezgan ledainu purvu. Gatis pa priekšu, mēs ar Artūru mazliet iepakaļ, skatoties visriņķī. Atmaksājas, jo laicīgi pamanu KP. Uzejam uz paliela meža ceļa, nogriežam nelielu stūri cauri mežam. Vēlāk izrādās, ka tā esam aizgājuši garām ezeriņam, pie kura ir bijis viens no KP pirmajās reģistrētajās orientēšanās sacensībās Zviedrijā (tātad – pasaulē). Bet kopumā labu laiku šajā rogainā esam apvidū, kas ir bijis šo pirmo sacensību apvidus. Tas ir tas pats, kas alpīnistam uzkāpt Everestā vai musulmanim būt Mekā. Manuprāt. Aizejam gandrīz līdz kartes malai un tad dodamies pa elektrolīniju un gar to. Akmeņains, arī klinšains. Beidzot jāsāk iet lejā, apakšā zaļš klajums, tajā stirnas. Ejam pāri, pa celiņiem līdz KP pauguram. Atpakaļ atkal pāri zaļajam klajumam, kas, izrādās, ir golfa laukums. Uzejam pat uz viena „grīna”. Atkal uzēdam. Pretī nāk pāris komandas. „How are you?” „OK”. Lēnām sāk iestāties krēsla. Mežā atkal redzam kaut ko ragainu. Uz nākamo KP pa takām un ceļiem, bet pēc tam skaidrs, ka jāiet „offroad”ā. Izcirtums, paugurs, viss – jāvelk ārā lukturi. Mežā mētājas pusiepūsti(pusizpūsti?) baloni. Tad, redz, kur paliek visi baloni, kas aizlido nezināmā virzienā... Mežs diezgan akmeņains, bedres, jāuzmanās. Bet uzmanīties ar mazu lukturīti, kuram ir viena 3V spuldzīte un 2 AA baterijas ir visai sarežģīti. Nosolos to lukturīti vienam otram iebāzt zināmā vietā, jo mans lūgums mājās nopirkt arī man pieres lukturi ir atstāts bez ievērības – „iztiks ar diviem”. Mums jātrāpa uz ceļu, kurš nekādi nerādās. Gatis sāk vilkt, manuprāt, ne pa tēmu. Sākam jau lēnām krist izmisumā, jo orientierus nekādus tuvumā nespējam fiksēt. Taču kaut kādi labie gari tomēr uzvelk mūs uz tā ceļa. Fiksējam vajadzīgo klints radzi, ejam azimutā. Seko viens no skaistākajiem mirkļiem rogainos – pa tumsu esam atraduši pirmo savu KP. Bet vēl joprojām esam nekurienes vidū, no kuras jātiek ārā. Ejam. Nogāze, izcirtums. Doma viena – iet lejā ar kājām pa priekšu. Noejam. Joprojām nekādas atskaites. Gati tik dur uz priekšu. Atskan šļaksti, ir ieskrējis purvā – ūdens līdz ceļiem, apakšā ledus. Mēs ar Artūru stāvam kā āži pie aploka vārtiem un neesam tur iekšā dabūnami. Ejam riņķi un beidzot esam uz ceļa. Ejam gar ezeru, līdz esam atkal ciemata malā pie kaut kādas klints. Es mēģinu saprast, kur atrodamies, locīt slapjo karti. Pirksti kļuvuši īsi un apaļi, praktiski vairs nelokās. Čaļi ņirdz par manu „Kur mēs esam?”, es drebinos. Ne velna 2 krekli 5-os grādos un ledainā lietū nelīdz. Bikšu pāris gan ir OK. Jādomā par kādu lietusjaku. Ejam pa ciematu līdz vajadzīgajam pauguram. Kāpjam augšā. KP nav, metam riņķus. Ir KP. Bet nav SI stacija. Nu, neko. Vairāk nemeklējam, lai arī ir brīdināts, ka apvidū var būt lukturi no kādām iepriekšējām sacensībām. Kā vēlāk izrādās, īstais KP ir bijis kādus 40m nostāk. Bet šī KP apmeklējumu mums vēlāk tomēr ieskaita. Ejam jau uz māju pusi, apdzenam vienu komandu. Nākamais KP atkal ciemata vidū, paugurā. Kāpjam. Man liekas, ka kartē tas ir zīmēts klints pakajē. Es nomurmulēju: „Iešu apkārt kalnam” un aizeju. Atskatos – neviena nav. Eju atpakaļ un domāju, ko varētu zviedriski nozīmēt „Tēt, tēt!”, kas tumsā pāri ciematam skan visai skaļi un izmisīgi. Tieku izlamāts par pašdarbību, taisnojos par to, kā esmu sapratis karti. Garām aiziet laikam tumsā sasauktā konkurentu komanda. Bet izskatās, ka mēs viņiem neesam konkurenti... Atliek vēl viens samērā vienkāršs KP. Tuvojamies, tumsā un lietū sastopam kaut kādus budēļus, nez, kas viņiem par folkloras pasākumu. Ejam iekšā uz KP. Nav! Atkāpjamies. Ejam vēlreiz. Nav! Tie mūsu lukturi galīgi nerullē... Pēc trešā neveiksmīgā mēģinājuma nolemjam arī šajā gadījumā pasūroties tiesnešiem par KP neesamību, lai gan ir spēcīga savas nevarības sajūta. Nu, neko. Laiks ir patērēts un nekas cits vairs neatliek, kā doties uz finišu. Viss, pirmais „tumšais” rogains galā. Tik patīkami atkal būt gaismā, siltumā un sausās drēbēs. Par slapjajām gan ir šausmas, ko iesākt. Bet hosteļa labierīcības tiešām ir kā sauktas. Dušas esot 1,5km no hash-house, nemeklējam, jo tāpat jau esam 6 stundas „dušojušies”. Apbalvošanā līdzās lielajām balvām ir visādi sīkumi. Arī mēs („three brothers from Latvia”, kā teikts rogaina pārskatā pēc mēneša) dabūjam suvenīrus. Man tiek tāds zīmīgs logucis „Rogaining- the all night sport”. Ļoti ticami. Atpakaļ uz hosteli tiekam bez problēmām, mazgājam un žāvējam drēbes un sevi, aizejam vēl uzēst uz kaut kādu burgerhouse. Nākamajā rītā stacijā noliekam bagāžu, izejam pa Stokholmas centru, un tad ceļš mājup. Esam jau pieredzējuši lidotāji – otrais lidojums ar lidmašīnu, ja neskaita zemo lidošanu Zviedrijas pauguros, klintīs un tumsā.
gatis , 
@ 08 Jul 2008, 00:40 teica:
@ 08 Jul 2008, 00:40 teica:Mums tajā laikā vēl nebija Silva L1, bet gan Silva L2, kura spožums ir ekvivalents trim iedegtām svecītēm.
gatis , @ 08 Jul 2008, 01:19 teica:
@ 08 Jul 2008, 01:19 teica:Tie "Iešu apkārt kalnam" un "Kur mēs esam" vēl tiek aprēkti līdz šobaltdienai?
Tas "kur mēs esam" tika teikts tad, ka lietus ietekmē karte bija kļuvusi bumbai līdzīga un tika turēta abās nosalušajās, nekustīgajās roķelēs
Tas "kur mēs esam" tika teikts tad, ka lietus ietekmē karte bija kļuvusi bumbai līdzīga un tika turēta abās nosalušajās, nekustīgajās roķelēs
andronkuls , @ 08 Jul 2008, 08:23 teica:
@ 08 Jul 2008, 08:23 teica:He, he, patika mistiskais zaķis kurš ik pa brīdīm parādās, atklāsme par to, kur paliek baloni un "iet lejā ar kājām pa priekšu" 
Artūrs , @ 08 Jul 2008, 21:20 teica:
@ 08 Jul 2008, 21:20 teica:Man kaut kā no tā lidojuma uz Zviedriju palicis atmiņā, ka izmēģināju lidmašīnā savu pulkstenī iebūvēto altimetru, lai paskatītos cik adekvāti rāda augstumu vjl. lidmašīnā. Izrādījās, ka ne visai (laikam dēļ tā, ka lidmašīnās tiek uzturēts kaut kāds īpašs gaisa spiediens), bet nu gadījās, ka man pulkstens bija palicis altimetra režīmā, bet roku biju atbalstījis uz centrālās ejas krēsla roktura. Otrpus ejai sēdēja pamatīgi iestiprinājies zviedrs, kas ilgi vēroja manu pulksteni, tad piebikstīja un čukst: "Klau, Tev pulkstens par stundu priekšā!" No sākuma samulsu, bet tad saku, ka tas tak altimetrs un rāda augstumu virs jūras līmeņa... Zviedrs krata ar galvu un saka: "Nē, tu nesaproti, Zveidrijā un Latvijā atšķiras laika zonas!"
Kādu laiku mēģināju zviedram izskaidrot altimetra būtību, bet, kad nebija pārliecināms, vienkārši atmetu ar roku, pat nemēģinot griezt savu altimetru stundu atpakaļ..
Kādu laiku mēģināju zviedram izskaidrot altimetra būtību, bet, kad nebija pārliecināms, vienkārši atmetu ar roku, pat nemēģinot griezt savu altimetru stundu atpakaļ..
aivars , @ 08 Jul 2008, 21:32 teica:
@ 08 Jul 2008, 21:32 teica:NĀKAMĀS AKTIVITĀTES
07.
APR.
|
OKāZēKā 1. kārta Kandava (Teteriņi) |
 |
||
09.
APR.
|
Talsu jūdze 1. kārta Dendroloģiskais parks |
 |
||
14.
APR.
|
OKāZēKā 2. kārta Mordanga (Ratakalni) |
|
||
17.
APR.
|
OKāZēKā 3. kārta Staldzene (laivu bāze) |
|
||
21.
APR.
|
OKāZēKā 4. kārta Roja |
|
||
JAUNĀKIE KOMENTĀRI
ZIŅĀS:
GALERIJĀ:
 Starta laiks ir atbilstoši seriāla nolikumam no 16:00 - 18:00....rakstu Zig-Zag 14. kārta komentēja Dzintars |
| Lūdzu info. Pasākuma sākuma pulksteņa laiks? Laiks līdz kuram var doties tr... rakstu Zig-Zag 14. kārta komentēja Edijs |
| Starts 16:00-18:00, piedāvājumā 4 sarežģītības un dažād... rakstu Zig-Zag pavasaris. komentēja Aigars |
GALERIJĀ:
| Nē, attālums no starta līdz finišam.... Šo bildi komentēja Arvis |
| Lidmašīnas?... Šo bildi komentēja Mārtiņš |
Man bija aizdomas, ka tieši šo foto andronkuls izraudzīsies par galerijas titulbildi  ...Šo bildi komentēja Uldis |
MEKLĒT LAPĀ
MEKLĒT KALENDĀRĀ
JAUNĀKIE REZULTĀTI
MŪS ATBALSTA
MĒS ATBALSTAM
OKZK @STRAVA
OKZK @FACEBOOK
