ZIEMEĻKURZEME OK : Jukolas 2014 stāsti. 2.daļa. Kristīna, Haris, Māris.

Meta.

Sniedze,

ŠODIEN PĒRK TORTI:

Aizmirsu paroli

Aizvērt

JAUNUMI

Jukolas 2014 stāsti. 2.daļa. Kristīna, Haris, Māris.

Pievienots: 18 Jun 2014 || Pievienoja: Mārtiņš || Komentāri: 2 ||

OK "Ziemeļkurzeme" sporta izglītības literatūras izdevumu redakcija turpina publicēt kluba biedru emocionālos pasaules lielākās orientēšanās stafešu sacīkstes daudzšķautņainos redzējumus. Šovakar jūs sagaida pasākuma debitantes un divu pieredzējušu un skarbu vīru stāstījumi.

Ziemeļkurzeme trimdā. Foto: Kristīna

Kristīnas Ē.* stāsts par iespaidiem.

[* - OKZK "Daugava", 3.etaps, debijas reize Venlā un uzreiz "īstā" Somijā, bez kompromisiem, bet ar milzu atbildības sajūtu!]

"Vispirms jāsaka paldies par iespēju vispār piedalīties šajā pasākumā. Jau kādu laiku bija gribējies pārbaudīt savus spēkus Jukolā/Venlā, bet ko nu es, es taču...

Aizbraucot tur sākās uztraukums - kā nu būs, vai sapratīšu karti utt. Kaut kā (kā "pirmziemniece") palaidu garām iespēju iepazīties ar moduli, kas lasot dažu kluba biedru skatienus tulkojās aptuveni tā: "Hm... nu gan... speciāliste..." Bet, tā kā bija par vēlu iet mežā, tad nu neko... Stress klāt!!!

Gaidu Aigaru ar identu un gaidu Ilonas finišu internetā. Aigars nerādās. Ilonas finišs arī nerādās. Aigars atnāk, iedod identu. Pasaka, ka Ilona jau nofinišējusi. Ak vai! Jāskrien uz startu....

Skrienu uz startu un domāju - tikai lēnām un prātīgi, mežā ir daudz kontrolpunkti, ja noraksi, tad ar galiem...

Tā nu Inguna iznāk no meža, saņemu karti un dodos mežā.

OKZK "Daugava". Kartes transfērs pie gaidu mūra. Foto avots: http://kuosu.kuvat.fi

Galvenais tikt līdz pirmajam KP. Nu jau tuvu, nu jau pēc šī pauguriņa jābūt un ... IR! Tagad tikai mierīgi, prātīgi, nesapriecāties. Nu aptuveni tā visu distanci.

Protams, neiztiku bez gadījuma, ka zināju, kurā paugurā esmu, bet KP bija kaut kur citur. Vēlāk skatoties sapratu, ka nebiju ievērojusi, ka kartē uzzīmēts pelēkais (eh, "pirmziemniece"). Noklausījos sarunu angliski: "Tur ir 34. KP. - Jā, zinu, bet man to nevajag." Bet man gan vajag! Mēģināju saskatīt, kur tad ir tas "tur", bet cauri kokiem tomēr neredzēju. Eh, jāmeklē tomēr pašai. Turpat jau tiešām bija.

Dažbrīd sēdēju vagonā, dažbrīd gāju pati, tā jau laikam to dara. Uz 12 (53). KP sagadījās, ka gāju viena pati, bet tad pamanīju, ka kāds bariņš "žāvējas" pauguriņā, kur ir KP. Zināju, ka nav mans, bet ja nu tomēr... Protams, ka nebija (201)! Bet pārējās dāmas bija stipri apjukušas. Nodomāju, kas man, es skrienu tālāk, jo aptuveni zinu, kur ir mans KP. Pēc brīža paskatos - viņas visas aiz manis. Aha, es jau nu gan tā zinātāja... Bet bija labi un aizvedu visas uz mūsu KP.

OKZK "Daugava" ved. Foto avots: http://kuosu.kuvat.fi

Vēl viens mans kluss mērķis (bez tā, lai nepazustu tur) - lai Ilzei nebūtu masu starts. Bija liels prieks, ka paspēju.

Laikam stresa un satraukuma un atbildības dēļ skrēju lēnāk, nekā varēju (un arī varēšana nemaz nav ātra). Izdarīju, cik spēju. Paldies par iespēju! Pirmā Jukola/Venla piedzīvota. Varbūt, ka ne pēdējā? Un, protams, prieks un lepnums par "Saules" komandu! Visi stipri kā etiķis!

Jukolas baltā nakts. Foto: Kristīna

PS. Dubļi man ne pārāk patika, bet baltās naktis, iznīcinātājs un lielais tusiņš gan.

Harija** stāsts par iespaidiem un nakts vilcieniem.

[** - OKZK "Omega", 2.etaps, piektā Jukola, otro reizi skarbajā nakts 2.etapā. Spēka, pacietības, cīņasspara un apņēmības iemiesojums. Pasaules slavu iemantojis ar īpašo "Hari, šķaidi tantukus!" atpalicēju apdzīšanas metodi. Pēdējās trīs Jukolās cēlis savas komandas summā par 503 vietām!]

"Jāsaka kā ir, pirmais iespaids paršī gada Jukolu bija padrūms- zāle startā nepļauta, dubļi līdz ausīm, slapjas kājas utt.

Nepļautā zāle. Foto: Ilze L.

Bet, kā izrādījās vēlāk, ne jau tas bija noteicošais, mači notika kā parasti . Bija, protams, nedaudz žēl ka meitenēm gadījās neliels misēklis ar kartēm, bet tajā pašā laikā prieks, ka neviens to neuztvēra kā traģēdiju, un distance tika pabeigta ar smaidu.

Sasodītās kartes. Foto avots: http://kuosu.kuvat.fi

Abu stafešu starplaikā spēcīgas emocijas sagādāja iznīcinātāja „ampelēšanās” virs nometnes- biju redzējis, ka figūras gaisā taisa mazas sporta lidmašīnas, bet ka to var izdarīt arī ar šādu monstru, man bija jaunums (plus vēl skaņa, protams).

Par distanci.

Saņemot no Ojāra karti biju viegli pārstegts par pirmo etapu, kas veda pāri visai kartei. Bet izrādījās ka nav problēmu - pa taku no viena vilciena uz otru, un tikai uz priekšu. Varu atzīties, ka lielāko šī etapa daļu man nebija ne jausmas, kur es atrodos.

Nakts ātrvilciens. Foto avots: http://kuosu.kuvat.fi

Neilgi pirms punkta, šķērsojot ceļu „vilciens” sadalās divās daļās un pasažieros iestājas apjukums. Iemetot acis kartē nosaku iespējamo atrašanās vietu un negribīgi pievienojos mazākumam (apmēram 3/30) uzskrienu kalnā, un ieraugot ceļu, kuram tur bija jābūt, atviegloti nopūšos. Tālāk viss kā parasti - izvēlies pareizo taku, iekāp vilcienā un mauc. Pāris reizes uzraujos uz farstiem, bet vienmēr zinu uz kuru pusi jāpiekoriģē. Vienīgā problēma, ka vilcieni ir nedaudz par lēnu. Mēģinu iet paralēli takai, bet ātrums būtiski krītas. Nekas cits neatliek kā pie katras iespējas apdzīt, bet galvu līdz pat pēdējam punktam neatstāj doma, ka katrs šāds nolēciens no takas „nezināmajā” var pielikt punktu šim skrējienam. Šoreiz paveicās.

Pēc finiša pamodinājis Imantu, pirmoreiz savā Jukolas karjerā, nolemju apmeklēt pirti. Sākumā viss ir normas robežās, pat tā kā vēsi (ko tad var gribēt no tādas tenta būdas). Bet tad pie gara uzmešanas tiek mūsu „draudzīgās” kaimiņzemes pārstāvji.... Es jau tāpat biju domājis iet ārā.

Kopumā, kā parasti, bija baigi forši. Paldies visiem kas organizēja un piedalījās!"

Māra*** stāsts par e-lapiņu un KP numuriem.

[*** - OKZK "Omega", 5.etaps, trešā Jukola, otrā - OKZK sastāvā un tieši šajā pozīcijā. Rūdījumu ieguvis krietni ātrākos un galvastiesu riskantākos sporta veidos.]

"Lai treneru korpusam nebūtu atkal jālieto pasaulslavenie žesti, rakstu es arī.

Pirmais pārsteigums bija piektienas vakarā, atgriežoties no pārgājiena pēc dzeramā ūdens – dažu metru attālumā no manis lielās pļavas malā dzīvojas zaķis, un garausis nemaz neliekas bailīgs, drīzāk izbrīnīts, un pēta, kas te tie tādi par svešiniekiem sabraukuši....

Otrais pārsteigums, protams, bija militārā aeroplāna paraugdemonstrējumi. Iespaidīgi, ko citu teikt. Nākamo (negaidīto) lidaparāta parādīšanos dažas sekundes pēc stafetes starta signāla un iespaidus no tā distancē gan labāk lai komentē pirmā etapa veicēji. Skatītājiem patika.

Pārsteigums trešais sekoja pēc vīru stafetes starta noskatīšanās, kad nodomāju – ir laiks līdz savam etapam dažas stundas nosnausties. Ja iepriekšējā nakts bij normāla, tad tagad piepeši izrādījās, ka teltī ir neganti auksts. Pat uzvelkot visbiezākās treniņbikses, galvā cepuri, iekš guļammaisa un vēl virsū visas iespējamās segas, drebēju un trīcēju ilgi, tomēr iemigt tā arī neizdevās. Tad līdu no telts laukā, uzvārīju sev krūzi karstas tējas un sāku gatavoties doties uz mežu.

Pa ceļam uz startu satieku Ilzi (č), kas teic, ka Imants jau 45 min kā distancē. Pielieku soli, atceroties sacensību programmā prognozētos distanču garumus un to veikšanas laikus. Ātri, ātri esmu kontroles teltij cauri, kur saka, ka viss OK, un iekšā pirmsstarta zonā.

Un tad ir klāt nākamais pārsteigums – tas kineskops, kur var paskatīties savas komandas rezultātus, uz manējo Emitu nekādi nereaģē! (andronkuls jau brīdināja, ka konkrētais Emits varot būt beigts - būs jāpaļaujās uz līmlenti un papīra lapiņu, kura varbūt pa ceļam nepazudīs)

Tādēļ, starplaikus nezinot, iesildīšanās vietā esmu spiests mīņāties pie barjeras un saspringti pētu visus, kas tuvojas etapu maiņas punktam koridorā 200- 400.

Nonākot distancē, saprotu, ka pagājušā gada Jukola ir sanatorija, salīdzinot ar šo: šeit visur ir vai nu dubļi līdz kurpju auklām, koku saknes, vai nu krustām šķērsām akmeņi zem sūnām – tā rezultātā pārvietojos diezgan piesardzīgi un gausi, nemitīgi skatoties zem kājām. No otras puses – saprotu, ka viens neuzmanīgs lēciens vai kritiens man kā cilvēkam, kurš tik tiko apārstējis potīti, atkal draud ar lazareti, ko nepavisam negribētos.

Secinājums ir, ka pieļāvu dažas ne-lielas kļūdas uz pirmajiem pāris punktiem, vienā epizodē neaizejot līdz KP metrus desmit, pakļāvos bara instinktam, kas skraidelēja šurpu turpu, izmetu līkumu kopā ar to (baru) un tad devos atpakaļ, protams, KP atradās tur, kur sākotnēji biju domājis.

Tad vēl pilnīgi stulbi: pēc dzirdinātavas atslābstu, kļūdos ar virzienu un nokļūstu uz līdzīga pauguriņa, bet nepareizā pauguriņa, kas atkal prasa laiku pārdomām un situācijas labošanai. Nu un, protams, pie katra punkta pārbaudu, vai sakrīt KP numuri un pārbaudu Emita papīrīša klātesamību.

Finiša teltī ir labi dzirdēt to "Okey", bet nav labi, ka par ilgu, kā rezultātā Aigaram A. septītais etaps jāsāk no kopējā starta.

Kopstarts. Foto avots: http://kuosu.kuvat.fi

Noslēgumā par to, kas nemaz nav pārsteigums: neatkarīgi no numuriem startā vai numuriem finišā ir aizvadīta lieliska nedēļas nogale kopā ar labākā kluba biedriem brīnisķīgā atmosfērā. Pat autobusa vadītājs mums ir vislabākais!

Paldies visiem!"

Redakcija turpina caurskatīt iesūtītos manuskriptus un gatavojas jau jaunām publikācijām. Intrigai - jau drīz:
1) stāsts par LV O-leģendas apjukumu,
2) stāsts par sieviešu gatavošanos mest izaicinājuma cimdu nākamā gada puiku komandām;

3) līdz asarām aizkustinoša luga-humorska par dēla palaišanu karā, kas nākamgad Nacionālajā teātrī varētu pārsist Skroderdienu panākumus.
Rakstiet, lasiet un gaidiet!

Komentāri:

andronkuls @ 19 Jun 2014, 11:26 teica:

"Es jau tāpat biju domājis iet ārā... " laughing