ZIEMEĻKURZEME OK : Jukolas 2014 stāsti. 3.daļa. Valdis un Ieva.

Monta.

Tince,

Silva,

ŠODIEN PĒRK TORTI:

Aizmirsu paroli

Aizvērt

JAUNUMI

Jukolas 2014 stāsti. 3.daļa. Valdis un Ieva.

Pievienots: 21 Jun 2014 || Pievienoja: Mārtiņš || Komentāri: 19 ||

Turpinām stāstu sēriju ar viena kunga un vienas dāmas stāstiem.

Valda* stāsts par pirmā etapa izjūtām.

[* - OKZK "Alfa", 1.etaps, 5. reizi Jukolā. Nav skrējis neko citu, kā tikai pirmos etapus. Cilvēks, kas visilgāk no OKZK bijis YLE TV kameru priekšā, pirmo etapu speciālists-gardēdis. Reiz iznāks no Jukolas pirmā etapa simtniekā. Aktīvs treneru korpusa pārstāvis.]

"Ik gadu Jukola ir centrālais orientēšanās sporta notikums manā sacensību sarakstā (kurš uz vidējā orientēšanās entuziasta fona ir nekaunīgi īss). Līdz ar to, arī sportiskā koncentrēšanās un niknums, tiek allaž koncentrēt uz šo, pirms Jāņu pasākumu somu zemē. Pēc virtuālajā telpā pieejamās informācijas, jau iepriekš top skaidrs, ka šī gada Jukolā piedāvās somu apvidu no tās "skarbā" saraksta.

Valdis pirmsstarta mandrāžas laikā. Foto: Mārtiņš

"Šogad 700 km tālais ceļš līdz sacensību norises vietai paskrien visai ātri, lai gan pēc fakta to veicām 16 h :). OKZK telšu vieta perfekta, pie ezera un nedaudz nost no sacensību centra nerimstošas kņadas. Lietus arī nešķiet šķērslis. Kluba biedri kā allaž pozitīvi jautrā noskaņojumā, respektīvi - festivāls ir sācies.

Sestdienas modeļa distance, protams, apstiprina, ka viegla pastaiga mačā nav gaidāma - draņķīgs pamats, akmeņi, maz ceļu un taciņu. Ļoti aizraujošs un emocionāls kluba meiteņu starts! Kārtējie rekordi personiskajos un kluba CV, kārtējās pieredzes, kā sataisīt "ziepes" uz līdzenas vietas. Paldies jums kluba dāmas par spraigo sacensību (festivāla!?) sižeta gaisotni!!! Super!!!

Pēc dāmām relatīvs miers 2-3 h garumā, un tad jau tas ir klāt - Jukolas "mandrāža" 1h pirms starta. Prāts saka - trenējies esi, it kā orientēties daud maz proti, bet sajūta tā pat kā pirms pirmā "ziloņu skrējiena" t.i., Jukolas 1.etapa. Šoreiz gan redzu, ka blakus teltī arī jūtama šī pat sajūta, bet kas interesantākais, ne tik daudz no Ojāra, bet gan andronkuļa puses. Bet var saprast, bieži vien palicējiem ir daudz grūtāk, ka tiem, kas dodas ceļojumā.

Valdis un blakustelts iemītnieki. Foto: Mārtiņš

Uz startu ar Ojāru dodamies kārtīgas 50 min pirms Horneta sprinta. Iesildoties abi secinām, ka sākumā ir vienkārši "jācērt" cik var, jo starta koridors nonākot meža zonā veido pamatīgu piltuvi, kas nozīmē automātiski pieskaitīt drošas n-tās minūtes pie rezultāta.

Hornets aizlido un AIZIET!!!

Aiziet. Foto avots: http://kuosu.kuvat.fi

Tā kā startā esmu pašā māla (meža pusē), tad ir iespējams uzreiz likt 3.robā, atplēst karti, likt jau 5.robā un piespiest TURBO. Protams, TURBO, kā zinām, ir īslaicīgs prieks, līdz ar to pēc 40-50 sekundēm nonāku 5.roba režīmā :) Bet savu tas ir devis, peletona galva ir 30-40 m attālumā un no piltuves kakla izdodas izvairīties (tas atradās ap 500-600 metru no starta līnijas). Pa ceļa uz K punktu saprotu ka pirmais KP ir aiz trejdeviņām jūrām un trejdeviņiem mežiem (3,8 km), līdz ar to izlemju necensties pirmos 1-1,5km lasīt kartes objektus, bet tikai ticēt kompasam un stabilam vagonam. Etapa vidus daļā šķērsojam vairākus perpendikulārus ceļus un skrienam gar lieliem izcirtumiem, kas dod sapratni par atrašanās vietu, kā arī tur pat skrien Jubelis, Jaundzems, Cāns - tātad viss bumbās. Pirms paša 1 KP (150 m) tomēr nenoticu vagonam (kurš izveidojas par vēdekli) un aizskrienu metrus 50 garām, nieks - +30 sekundes. Otro KP, protams, aizvelku farstā, jo šķiet, pēc garā pārskrējiena nedaudz iestājas atslābums, tur aizripo lieka 1 min. Trešais KP OK. Ceļā uz ceturto izskrienam ar veselu baru somu un zviedru kolēģu caur tuvāko farstu, apstājamies, viens uz otru pabolamies secinot ka daži no mums ir palikuši "muļķu" lomā. Tomēr ātri rodam sapratni Vinsotna Čerčila valodā, secinot, ka mūsējais šķiet ir krietni uz priekšu un 2 horizontāles augstāk. Zaudētas vēl 50 sek. Pirmais sagurums ar ir piezadzies. Līdz 7 KP viss iet OK, protams, cīnoties ar daudzskaitlīgu horizontāļu pārvarēšanu. Ceļa uz 7 KP satieku M.Lindi, secinām ka nākamais sakrīt. Paņemot 7 KP, dzirdu balsis, paceļu skatienu augšup - Jānis Krumiņš vaicā, vai es varu parādīt kurā vietā atrodas šis Nr.164 KP.

Jānis Krūmiņš (Nr.29 labajā pusē) vēl pirms tikšanās ar Valdi. Foto avots: http://kuosu.kuvat.fi

Kāda runa, Latvijas O-leģendai jāizlīdz un ar prieku parādu mūsu atrašanās vietu. Tālāk, turpinās uzmanīgs skrējiens polārās dienas krēslainajā mežā, it kā fiziski viss OK, bet jūtu ka abi augšstilbu divgalvainie muskuļi sāk krampēt, fain, viegli nebūs. Uz dažiem KP tiek pazaudētas pāris desmiti sekunžu, neizlēmības vai nelielu cilpiņu dēļ. Pēc skatītāju punkta seko vairāki vertikāli klinšu kāpieni ar pamatīgu kāpumu summu, kas rezultējas ar ievērojamu ātruma kritumu, jūtu ka vagoni sāk skriet prom, un džeki no muguras "bliež" garām, fain, sakožam zobus vēl vairāk, "cik ta vēl palicis, nieka 1,5 km". Pēdējie 2 KP sāk krampēties arī preses "musīši", ehh, vēl ātrums jāmet nost, f...k!!! Finiša tiltiņš ar pieveikts un no KP 111 līdz finišam vien palaižu garām 15 -20 džekus, kaut kāds VĀKS!!! Aiztuntuļoju līdz karšu dēlim, paskatos, man pazudis numurs, bet par laimi atceros Nr. 241, karšu onkuliņš gan tā šaubīgi kaut ko apvaicājas. Pie maiņas dēļa caur ruporu saucu Andri, pēc kāda laiciņa viņš ir klāt, atdodu karti un nezinu kādas nepieciešamības dēļ pēc labākajiem maniem pusaudžu dienu standartiem futbola laukumā kārtīgi nolamājos "slāvu" tekstos. Protams, redzu ka Andris par to nav bijis sajūsmā, bet paldies dievam neņem mani tik ļoti par pilnu un dodas distancē!!! Laikam, beigas sanāca ar diezgan lielu zobu sakošanu, kā rezultātā vienkārši kaut kur tam bija jāsprūk ārā. Paldies Andrim par sapratni un iecietību!

SECINĀJUMI:

* Distances kļūdās 3 min 15 sekundes.

* Jātrenējas GANDRA klinšu sienā, lai augšstilbi pie šāda apvidus nekrampējās.

* Uz Jukolu gribu braukt arī nākamgad.

* Gandarījums par 238.vietu etapā lielāks, nekā par pagājušā gada 180.vietu.

* Man ir lieliskākie kluba biedri, ar kuriem šis festivāls ik gadu ir kā neizmirstams piedzīvojums. LIELS PALDIES!"

Ievas O.** stāsts par gatavību un piektdienu, trīspadsmito.

[** - OKZK "Pērkons", 3.etaps, 6. reizi Jukolā. Nu jau skrējusi visus etapus, izņemot pirmo, kam vēl gatavojas. Stabila, precīza, ar katru gadu arī aizvien ātrāka. Lieliski bērnībā ieliktie teju akadēmiski orientēšanās tehnikas pamati kombinācijā ar ātrumu, precizitāti un ambīciju pieveikt kārtējo Jukolu bez kļūdām. Vienmēr zina, kur atrodas.]

"Līdz šim nekad nebiju novērojusi, ka uz mani kaut kā slikti iedarbotos 13. datuma piektdiena. Arī izbraukšanas rītā uz šī gada Jukolas/Venlas supermaču neko ļaunu vēstošu nesajūtu. Par dienas un datuma sakritību pat neaizdomājos. Nu, jāceļas pilnīgā nelaikā, neesmu izgulējusies, ceļš solās būt briesmīgi garš un nogurdinoš, bet citi jau modušies vēl agrāk vai nav pat gulējuši. Viss normāli. Uz "melno piektdienu" norāda blakus sēdošā Kristīna, kad netālu no Helsinkiem iekļūstam 2 sastrēgumos. Varbūt sakritība, varbūt zīme, ka pasākums, kas sācies tādā (!) dienā lemts neveiksmei. Vienā no sastrēgumiem gan mūsu šoferim nervi neiztur, un viņš parāda, kā šādos gadījumos rīkojas Latvijā, meistarīgi to apbraukdams. Vēlreiz viņš nodemonstrē "klasi", kad ar autobusu gandrīz burtiski uzved mūs un visas mantas uz pļavas pleķa, kur celsim teltis, bet pats kaut kā pamanās no turienes arī aizkļūt (ar visu busu!), lai arī te iepriekš ir lijis, un dubļi visapkārt pamazām veidojas arvien nopietnāki. Tad saprotu, ka esmu veiksminiece (lai tā piekdiena-13. iet ellē), jo man somā ir gumijas zābaki. Tos arī apvelku, kad slampāju pamatīgo gabalu no mūsu teltsvietas līdz ūdens krāniem. Teltis esam sacēluši varen glītās rindiņās, lielisks skats uz ezeru, daži vēl ietur vēlas vakariņas, briesmīgi nāk miegs, kaut arī no tumsas nav ne vēsts.

Mūsu teltis glītās rindiņās. Foto avots: http://kuosu.kuvat.fi

Saprotam, ka nākamajā (sacensību) naktī būs tāpat, ja nelīs. Kad visi jau esam teltīs, lai beidzot izgulētos, kāds putns, kuram nav ne jausmas, ka sliktā piektdiena ir beigusies, ārprātīgi sapriecājies par veselu baru klausītāju, dzied tik skaļi, cik nu viņa mazās plaušas ļauj. Dažus no mums tas vedina uz slepkavnieciskām domām, bet nu veiksminieki izrādās tie, kam līdz paņēmušies ausu aizbāžņi.

Sestdienas rītā mostamies ar lietus pakšķināšanu pa teltsjumtu, bet kamēr izlienam laukā vairs nelīst. Ir gan stipri samācies, un nevar saprast, gribas iziet paraugkarti vai nē. Beigās ar Alvitu nolemjam, ka tomēr jādodas vien ir. Pretī no meža nākošajiem (Valdim un Aivai), atņemam karti (netērēsimies tak pašas savai!) un jau pie pirmajiem soļiem mežā saprotam, ka pamats skriešanai šogad būs visai sarežģīts. Nestabili akmeņi, starp tiem zem sūnas neredzamas šķirbas, kājas iesprūst, potītes dabū trūkties. Karte gan "lasās" labi, punkti "nāk" tik ātri, ka secinājums prasās pats no sevis: esam lieliskā fiziskā formā :).

Kad atgriežamies, pirmo etapu dāmas jau devušās uz startu, ātri paēdam un teciņus dodamies noskatīties Venlas startu. Sacensību centrs ir pārvērties smirdīgu dubļu jūrā. Tas lauks pilnīgi noteikti vēl pavisam nesen ir bijis labi mēslots un nelīdz tur nekāds izbērtas šķeldas daudzums. Bet sacensību sākumam šādi tādi aromāti nespēj traucēt. Stresu uzdzenoša mūzika, lielgabala šāviens un viss jau notiek. Telefoni ziņo par panākumiem distancē. Aivai un Evai sekmējas visai līdzīgi. Ilonai gan neierastais masu starts "nojaucis" pirmo punktu atrašanu, bet jau pamazām vien tiek pievārēts viens kilometrs pēc otra. Dodos uz startu kopā ar Alvitu. Saprotu, ka Inese 2. etapā visdrīzāk spēs uzrādīt lielāku ātrumu kalnainajā, fiziski grūtajā apvidū nekā Ieviņa, kas jāsagaida laukā no meža man. Tā arī notiek. Datora ekrānos Ineses rezultāti kontrolatzīmēs parādās viens pēc otra, kamēr es neko iepriecinošu sev saskatīt nespēju. Beidzot ir atzīme pie 2,1 km. Bet Alvita jau saņem karti un dodas mežā. Skatos datorā, drusku iesildos, atkal dators, tualete, dators (pie 3,2 km nekā), vēlreiz tualete (tur jau Ilze gatavojas 4. etapam :)), dators (joprojām nav 3,2km - galvenais lai visi locekļi veseli!). Un tad piepildās katra stafetes dalībnieka ļaunākais murgs: megafonā dzirdu saucam savu vārdu. Mazā cerība, ka tā tomēr ir kāda cita Ieva (vai tad te maz latviešu?), izgaist, kad pagriežos un redzu uz sētas uzrāpušos Ieviņu Ziemeļkurzemes košajā formā.

Laikam uz sacensībām tiešām nedrīkst izbraukt piektdien-13tajā. Šitādu kaunu! Esmu nokavējusi savu startu! Skrienu, rauju nost iesildīšanās jaku, mēģinu vēl kaut ko skaidrot par starpfinišiem, kas neuzrādās datorā... Bet vispār ir vēl sliktāk par nokavētu stafetes maiņu. Ieviņa ir mēģinājusi veikt 2. etapu ar 3. etapa kartes palīdzību, tapēc arī atzīmes starpfinišos nebija. DQ! Vēlāk izrādās, ka ne bez somu tiesnešu palīdzības. Lai nu kā, dodos distancē, kā saka, savam priekam un pārliecības stiprināšanai, jo šogad tiešām gatavojos samērā cītīgi (normāls režīms (miegs, uzturs), treniņos mēģinājumi skriet kāpinājumus...). Jāsaka, ka vispār tas attaisnojas. Fiziski jūtos labi (+ man ārkārtīgi labvēlīgā gaisa temperatūra), tapēc arī galva strādā normāli, nekādu īpašu kļūdu, neviena punkta, kas nebūtu mans, varbūt drusku par daudz lēnu konkurentu, kas jāapskrien, un saprotamu iemeslu dēļ neliels motivācijas trūkums, lai skrietu pāri saviem spēkiem. Un šī tiešām ir viena no retajām reizēm, kad normāli spēju uzskriet tai nolāpītajā tiltiņā pirms finiša. Vēl iedomājos, ka nemaz nezinu, vai Ilona būs uz stafetes maiņu, bet tur jau viņa māj, un sportiskā daļa Venlā priekš manis ir beigusies.

Vēl dažas reizes turpmāko notikumu gaitā iedomājos par pārāk zīmīgo izbraukšanas dienu/datumu uz sacensībām. Tad, kad Valdis ar grūtībām, vēderu saķēris skrien uz stafetes maiņu pēc labi veiktā Jukolas 1. etapa (atkal lauztas ribas!? kur te bija medpunkts?). Kad Andris ar' nav laikā paspējis uz maiņu, un abi ar Valdi par nožēlu somu TV iztikuši bez kautiņa, izlīdzoties tikai ar pārāk "stipriem" vārdiem. Vēl tā 13.piektdiena ienāk prātā, kad mēs ar Ili gaidām, gaidām un gaidām Ojāru no viņa pirmo reizi pieveiktā Jukolas masstarta etapa. Un nekādas labās domas man prātā nenāk arī drausmīgi aukstajā naktī jau teltī, kad tiešām zobs uz zoba neturas. Bet svētdienas rīts ir silts un saulains. Un kopējais šī gada sacensību rezultāts ir gluži pozitīvs (1. sastāva dāmas vispār super!).

Atmosfēru mūsu kluba koppasākumos jau var vairs pat nekomentēt - augstākā pilotāža (kā tai somu lidmašīnai). Šī gada distance un apvidus starp visiem pārējiem Venlas startiem manā topā stabili ir pirmajā vietā (interesnti, liela dažādība, ar mēru sarežģīti). Pati savu rezultātu, mājās paanalizējot sīkāk, atrodu par gana labu (starp visām 3. etapa veicējām tīri pieklājīgi), bet ir kur pielikt.

Kur būtu Ozo vieta etapā. Foto: Windows 7 Snipping Tool

Tapēc jāgatavojas atkal veselu gadu, un tad jau nākošreiz gan... Kaut arī 2015. gadā starts tiešām solās būt 13. datumā, bet tomēr ne vairs piektdien."

Redakcijas piebilde: 3 dienas pēc atgriešanās no Jukolas, treneru korpusa Skype sarakstē parādījās sekojošs Ievas O ieraksts:

Turpinājums sekos...

Komentāri:

Andris @ 21 Jun 2014, 20:27 teica:

Ui, ku labi šitie stāstiņi! Var vēl un vēl izdzīvot Jukolu!!!

andronkuls @ 21 Jun 2014, 22:52 teica:

Aha, piefiksēju ka šos rakstus jau gaidu vairāk kā jaunākās žurnāla Klubs "Tete a tete" lappuses. ;)

eva @ 25 Jun 2014, 23:45 teica:

Mjā

IneseJ @ 30 Jun 2014, 11:03 teica:

Atbalstu IevasO ideju par meiteņu Jukolas komandu ;)

Aiva @ 02 Jul 2014, 09:29 teica:

Pievienojos dāmu idejai. Esam jau 3 :)

Vītoliš @ 02 Jul 2014, 09:56 teica:

Davai, ieskrienat vispirms top 100 Venlā, un tad parunāsim par Jukolu. tongue

IlzeL @ 02 Jul 2014, 11:02 teica:

Kāpēc vispirms Venla top 100? Tās ir pilnīgi nesaistītas lietas. Varam vispirms noskriet Venlu cik tik labi varam un pēc tam savam priekam doties Jukolas distancē. No personīgās pieredzes varu teikt, ka tas ir pavisam normāli iespējams. Es piesakos nakts etapam!

Alvita @ 02 Jul 2014, 20:17 teica:

Ideja par Jukolu liekas vilinoša, bet vai nav fiziski grūti paveicams variants? Vai uz autobusu paspēsim?

Ieva O. @ 02 Jul 2014, 22:23 teica:

Tas komentārs par Venlas 100nieku ir lielisks. Cik vīru komandu gan startētu Jukolas stafetē, ja viņiem pirms tam būtu jāapskrien Venlas top 100? tongue

Bet nevajag jau nu tūliņ tā satraukties. Tas tak bija tikai tāds nomoda sapnītis izteikts vārdos. Prieks, ka dāmas to nemaz neuztver kā kaut ko nereālu.

IlzeL @ 03 Jul 2014, 11:32 teica:

Fiziski tas, protams, ir grūtāk, kā noskriet Venlu un pēc tam atslābt un baudīt tusiņu. Bet vispār nekas ekstrēms :) Par autobusu nesatraucies, tādēļ taču ir kopējais starts, lai visi gala rezultātā uz autobusu paspētu, tā kā stresa nav :) Ja vēl izbraukšana nav gluži 12:00, tad vispār bez problēmām.
Bet es tiešām varu ieteikt vienreiz sadūšoties un pamēģināt. Kad tajā ir iekšā, tad var just, ka Jukola ir cits sporta veids, nekā Venla :)

aivars @ 03 Jul 2014, 12:57 teica:

Treneris vienkārši ir satraucies par to, kādā situācijā jūs, meitenes, varētu nostādīt zēnus. tongue

Un nākošais solis jau būs vīriešu saunas apmeklējums. laughing

Bet, katrā ziņā, jūs to jau sen esiet pelnījušas. Es domāju - Jukolu.

andronkuls @ 03 Jul 2014, 13:29 teica:

Jo vecālks palieku jo vairāk jūtos pelnījis Venlas pirti... tongue

aivars @ 03 Jul 2014, 15:41 teica:

Nu, zināmā vecumā jau var aizbildināties ar nesvaigu galvu un triviālu durvju sajaukšanu. wassat

aivars @ 03 Jul 2014, 15:45 teica:

Bet vidēji aritmētiski tiešām izskatās tā, ka pēc N gadu sasniegšanas sieviešu vidējā varējuma līkne sāk iet virs vīriešu līknes. Nē, nu es te atkal par sportu un grafikiem, nepārprotiet. wassat

Ieva O. @ 03 Jul 2014, 23:02 teica:

Tak šito ierosinot nebija man prātā doma mēģināt apskriet vīrus (kur nu vēl mūsu superīgos kluba biedrus). Gribas tikai kaut reizīti sajusties piederīgai tik globālam pasākumam kā Jukolas stafete. Un redzot TV tos lēni ejošos somu onkuliņus ar 3. etapa numuriem, kas traucē līderu 7. etapa skrējējiem, prāta iezagās pārliecība, ka es jau tad arī tur varētu tipināt. Galvenais atrast dažas dāmas, kam ir pieredze un vēlme noskriet pa tumsu, un sacenstos mēs par iekļūšanu 900niekā, vai tad slikti? smile

IlzeL @ 03 Jul 2014, 23:20 teica:

Es jau arī par to pašu. Ja treneri domā, ka Jukola ir gandrīz tas pats, kas Venla, jo dalībnieku skaita ziņā jau atšķirība ir tikai daži simti, tad tā nav taisnība. Es tomēr esmu pamēģinājusi gan vienu, gan otru, tādēļ arī zinu - ko saku wink

Vītoliš @ 03 Jul 2014, 23:26 teica:

Miers, meituki, miers. Nevaig jau visas izrunāšanās ņemt par pilnu.
Bet ja nav kas skrien pa tumsu, es ar varu uzvilt parūku un svārkus.

aivars @ 04 Jul 2014, 00:30 teica:

IlzeL jau pieteicās nakts etapam. Un, kad skatās tv translāciju, Jukola čum un mudž no meitukiem. Tā ka nākamgad līdzjutēji gaida samsing spešal. cool

Znaroks @ 07 Jul 2014, 23:42 teica:

Ēēm, skaidrs, ka būs tas dāmu tīms Jukolā. Kaut kur starp Saulkrastiem un Raganu pirmsjāņu laikā tika ieskicēts. Es tik atceros to prozas gabaliņu, kur bija par to Venlu un Jukolu. Par piedevam un kodolu smile